"Pārdota verdzībā lejā Ņūorleānā, līču gaismas dieviete." — Danzig

Iepazīstieties ar Mariju Lavo: filantropi, uzņēmēju un vudū praktizētāju. Šeit, Ņūorleānas sirdī, apreibinošajās, hedonistiskajās Mardi Gras dienās, Vudū karaliene stāv kā spēcīgs pretestības simbols rasismam un apspiešanai Amerikas Dienvidos.

Bet esiet brīdināti — Marijas nostāja aizstāvēt vājos un pretoties apspiešanai var viņu nostatīt pret korumpētām, varas izsalkušām vietējām amatpersonām un tiesībsargājošajām iestādēm. Šīs personas ir pārliecinātas segregacionistes, kas tic status quo saglabāšanai par jebkuru cenu, un viņas uzskata melnādainu sievieti ar šādu ietekmi un varu par tiešu draudu savai autoritātei un pilsētas elites ekonomiskajām interesēm.

Sākotnējais ziņojums: Mardi Gras kako fonija piesātināja gaisu — dumpīga džeza, smieklu un skaļu gavilēju simfonija, kas šķita pulsējam pašās Ņūorleānas vēnās. Ielas bija pilnas ar virpuļojošu svētku baudītāju jūru, kuru tērpi bija apžilbinošs spalvu, fliteru un mirdzošu masku kaleidoskops, kas tos pārvērta raibā palaidnību un jautrības pulkā. Nostāvējušā alkohola un sviedru smaka biezi karājās mitrajā nakts gaisā, sajaukdamās ar kārdinošo beignets un jambalaya aromātu, ko tirgoja ielu pārdevēji.

Šī karnevāliskā haosa vidū ar mērķtiecīgiem soļiem virzījās uzkrītoša figūra, viņas indigo svārki švīkstot pret bruģakmeņiem. Marija Lavo, Vudū karaliene, iezīmēja iespaidīgu siluetu pret svētku jūkli, viņas ziloņkaula āda šķita absorbējam uzkrītošo gaismu, kas izplūda no krodziņu un bordeļu atvērtajām durvīm. Amuleti un piekariņi ap viņas kaklu klusi klabinājās, viņai ejot, katrs no tiem piesātināts ar viņas burvestības spēku un garu pasaules noslēpumiem.

"Klausieties uzmanīgi," Marija iesaucās, viņas balss kā pavēlošs baritons pāri pēkšņajam klusumam, kas bija iestājies. "Pievērsiet man ausis, jo man ir svarīgas vēstis. Lai svinības turpinās, jautrība un līksmība. Dejojiet, dzeriet un mielojieties, tie, kas var. Bet ziniet šo — kad paģiras izgaisīs un konfeti tiks noslaucīti, dzīve paliks. Un kad nāks tumšie brīži, kā tie vienmēr nāk, es būšu šeit. Šonakt mēs upurēsim, upuri loa, lai nodrošinātu mūsu ļaužu turpmāko labklājību un aizsardzību."

Kad Marija runāja, pūlis sāka darboties, viņu kustības bija precīzas un mērķtiecīgas. Viņi izlēja dzērienus uz zemes, tumšais šķidrums spīdēja kā izlietas asinis zem mirgojošās kaulu-uguns lāpu gaismas. Iela kļuva tumša, ruma un citu, vēl arkāniskāku vielu smarža piesātināja gaisu.

Marija sāka šūpoties, viņas gurni viļņojās ritmā, ko dzirdēja tikai viņa pati. Viņas acis, tās rēgojošās zaļās acis, atgāzās galvā, un viņa sāka dziedāt, viņas balss cēlās un krita kā paisums.

"Ak, Damballa, lielā čūska, gudrais, ceļu atvērējs. Uzklausi mūsu lūgšanu, redzi mūsu upuri un ņem vērā mūsu saucienu. Ošuna, zelta, skaistuma un mīlestības dieviete. Lūkojies uz mums ar labvēlību un svētī mūs ar savu starojumu. Oja, vējš, vētra, mirušo sargātāja. Jāj pa gaisa straumēm un sargā mūs tumšākajās naktīs."