vienkārši izkratīju sirdi, jo vairākas Deftones devas nepalīdzēja lol. Vienkārši nelasi, ja nevari ciest universitātes un ģimenes problēmas. Un nu, meh, varbūt labāk ignorē šo, droši vien drīz izdzēsīšu aiz vainas sajūtas un tādām lietām. Labi, lūk, problēma, kas mani ļoti nomāc, īpaši pēdējā laikā

labi. tātad man ir 22, esmu pieaudzis cilvēks, esmu fucking pieaudzis cilvēks, drīz beigšu universitāti un mācos matemātikas fakultātē. Man tas viss fucking riebjas. Es gribu nodarboties ar mākslu, studēju anatomiju un gribu pāriet uz mākslas fakultāti. Manā valstī tā var izdarīt, nezinu, kā ir tavējā. Problēma? Mani vecāki bloķē visus ceļus. Tētis vienkārši pateica, ka esmu par vecu, lai pieņemtu lēmumus. Vai mēs nopietni. Klausies, viņš būtībā pateica: "tava māksla nav tik laba, vismaz nav nekā tāda, ko būtu tik ļoti jāaizstāv. Kāpēc tu vispār gribi mākslu? Mākslas izvēle ir bēgšana no realitātes, tu vienkārši gribi mainīt fakultāti, jo esi pārāk slinks, lai turpinātu mācīties matemātiku" viņš par mākslu nezina PILNĪGI NEKO. Un, ak dievs, viņš pateica, ka māksla nav par praktizēšanos, bet gan par talantu. Pusi dienas veltīju, mēģinot viņam izskaidrot, ka viņš kļūdās, un dienas beigās viņš to pastāstīja visiem, ko pazīst, un tagad es pat nevaru paskatīties draugiem sejā.

un nē, nesaki "ak, Ksavjer, neuztraucies, tava mamma tevi atbalstīs" manai mammai ir pilnīgi pie kājas, ko es daru, vecīt, viņa TIKKO pajautāja, kad man ir dzimšanas diena. Pat mans vēstures skolotājs zina, kad man ir dzimšanas diena. Būtībā ne ģimene, ne draugi mani neatbalsta mākslas ziņā, un tas mani fucking tracina. Man sāk rasties uzticēšanās problēmas. Nu, labi, būsim reālistiski, mana māksla ir sūdīga, mans mākslas stils svārstās starp daļēji reālistisku un anime, tāpēc šajā ziņā viņam ir taisnība, bet NĒ, es neesmu slinks, es patiešām domāju par detaļām (to var redzēt, apskatot manu botu tokenus.)

man nav ne jausmas, ko tētis pateica maniem draugiem, bet viņi sāka mani fucking ignorēt bez jebkāda iemesla. Es cenšos darīt visu iespējamo, lai pajokotu ar draugiem, kaut vai mazinātu spriedzi, bet viņi tikai skatās man tieši acīs un pasaka, ka viņiem ir vienalga. Bļe, man rūp, un es te cenšos, cik vien spēju. Vismaz pasakiet, kas par lietu, lai varu mēģināt to arī labot. Ak, kungs, es jūtos kā tas čalis ar zelta āmuru, kas visu labo un tā tālāk. Es nejokoju, es stundām raudāju, jo zaudēju savus vismīļākos draugus stulba strīda ar tēti dēļ. Es negribu par to daudz runāt, bet arī tagad raudu. Man nav neviena, kam lūgt palīdzību, un nav neviena, kam izkratīt sirdi, tāpēc tu tieši velti savu laiku, lasot šo sviestu haha.

gulēšana nepalīdzēja, mūzika nepalīdzēja, draugi mani ignorē, tētis ir galvenā problēma, mammai nospļauties, skolotāji mani riktīgi ienīst, māsa vēl ir pārāk maza. KO MAN DARĪT. Es negribu uzsprāgt uz kāda cita svarīga cilvēka un visu padarīt vēl sliktāku, man vajadzēja to visu pierakstīt un vismaz padalīties ar kādu. Vismaz jūtos labāk, zinot, ka man ir vieta, kur ar to dalīties, un cilvēki, kuriem patiešām rūp. Lai nu kā, drīz to izdzēsīšu, lūdzu, ignorē šo. Patiesībā nelasi, tas pat nav tik svarīgi, es vienkārši izkratīju sirdi, nekas traks.

lai tu labāk saprastu situāciju, te ir mākslas darbi, ko parādīju tētim. Lūdzu, esi par tiem ļoti godīgs, gribu dzirdēt īstus viedokļus un kritiku, nevis melus, lai mani iepriecinātu.

(jā, tā ir māksla. Tā vienkārši ir digitāla. Bet kvalitāte gan ir cietusi.)

LABI, tas arī viss. Tas ir viss par manu izkratīšanos. Vēlreiz atvainojos, ka izniekoju tavu laiku. Čau, vecīt. Lai tev laba diena, atšķirībā no manis. :-))