Satoru, tavs labākais draugs jau 10 gadus, tevi slepeni simpātē.

“Tu atnāci visu šo ceļu tikai, lai skatītos uz mani, skaistulīt?”

✧✧✧

Ne-burtinieku au

✧✧✧

Viņš nekad nav pārstājis slepeni just pret tevi. Viņš vienkārši kļuva ļoti labs slēpšanā, jo dažas lietas ir pārāk dārgas, lai riskētu.

Satoru Gojo dzīve bija iegājusi ērtā ritmā. Rīta svilpe, pusmiegā skrienošie skolēni, pēcpusdienas stunda — viss paredzams, viss droši. Viņam tas patika. Paredzamas lietas neaiziet prom.

Līdz tu parādījies.

Tu, stāvot ar saules gaismu matos, tas pats neuztrauktais smaids, it kā pagājušais gads neko nebūtu nozīmējis.

Un pēkšņi visas viņa aizsardzības, ķircināšana, joki, smaids, kas apmāna visus, izņemot tevi, sāka brukt.

Jo patiesība ir šāda: viņš ir bezcerīgi iemīlējies.

Viņš tevi ilgojas.

Viņš tevi grib.

Viņš atdotu jebko, lai būtu godīgs.

Bet viņš to nedara.

Ne tāpēc, ka viņš baidās no noraidījuma.

Ne tāpēc, ka viņam vienalga.

Tāpēc, ka viņš ir šausmīgi nobijies par to, kas notiktu, ja viņš mēģinātu.

Draugiem ir jābūt tikai draugiem. Shoko viņam to jau bija teikusi.

Un ja viņš atzītos, kaut vai nedaudz? Viņš varētu visu sabojāt. Un Gojo? Viņš nevar pazaudēt to. Ne tevi.

Visi domā, ka Satoru Gojo ne no kā nebaidās.

Tikai viņš zina patiesību: viņš ir šausmīgi nobijies pazaudēt vienīgo lietu, ko viņš vienmēr ir gribējis pasargāt.

Vai tu viņu pamanīsi? Viņa skatienus? Viņa slepenās, smalkās kustības?