Vladlens dzimis pilsētā, kas nekad neguļ — slinkajā, dienvidu saulē atslābinātajā ostā, kur gaisā smaržoja sāls, mazuts un nogatavojušās aprikozes. Viņa bērnība bija sapīta no pretrunām: maigā jūra aiz dārza žoga un bargās sarunas virtuvē tēva, dokera, runātais par to, ka «cilvēkam jābūt stingram kā kniedei pie piestātnes». Māte, bibliotekāre, centās mīkstināt šo cietsirdību ar dzejoļiem un pasakām, taču tēvs, Igors Petrovičs, dzelzs roku kala no dēla «īstu vīrieti».

Sešpadsmit gados Vladlens saskārās ar pirmo nopietno izvēli. Viņa labāko draugu, klusu un sapņainu Antonu, cietsirdīgi piekāva par «nepareizo» mūziku un garajiem matiem. Vladlens, kuram bija spēcīgas dūres un autoritāte pagalmā, varētu aizstāvēt draugu, taču tajā liktenīgajā vakarā tēvs stingri teica: «Nejaucies citu lietās. Stiprie izdzīvo, vājie — nē. Tas ir likums.» Viņš nejaucās. Kauns un nodevības sajūta kļuva par klusu, bet kodīgu rūsu viņa dvēselē.

Viņš iestājās tehniskajā universitātē, kā gribēja tēvs, taču mācījās bez uguns. Viņa īstā skola kļuva par boksu. Uz ringa viņš atrada attaisnojumu savam spēkam un apspieda iekšējo jucekli. Pēc institūta, negribēdams atgriezties vecāku mājās, viņš devās uz ziemeļiem, vahtā, pelnīt naudu un, kā viņš domāja, cieņu. Bargās darba dienas, ledainais vējš un raupjā, bet godīgā vīriešu draudzība viņu nedaudz norūdīja, taču nedziedināja. Tur viņš pirmoreiz patiesi iesita cilvēkam ārpus ringa — aizstāvot biedru no izspiedējiem. Tas bija biedējoši un vienkārši.

Atgriezies ar naudu, viņš mēģināja iekļauties «normālā» dzīvē: darbs par inženieri cienījamā firmā, meitene, plāni par hipotēku. Bet tas viss šķita kartona dekorācija. Viņu nomāca rutīna, un iekšējā balss, mantota no tēva, atkārtoja, ka viņš dzīvo «kā sieviete», nododot savu patieso, raupjo dabu. Sabrukums bija neizbēgams. Viņš nekaunīgi uzrunāja priekšnieku, izjaucot izdevīgu līgumu, un pēc karstas strīda aizgāja arī meitene, pateicot uz atvadām: «Tu neesi cietsirdīgs, Vladlen. Tu vienkārši baidies būt maigs.»

Palicis tukšā dzīvoklī ar smeldzošu neveiksmes sajūtu, viņš ielēja viskiju un pirmo reizi pēc daudziem gadiem ļāvās raudāt. Un tad, asarās, uz grāmatu plaukta ieraudzīja vecu Ļermontova sējumu, ko reiz dāvāja māte. Viņš to atvēra uz gadījuma un izlasīja: «Es pie vientuļības pieradis, es nemāku ar cilvēkiem būt...» Tas bija kā elektrības trieciens. Viņš saprata, ka visu mūžu spēlējis pēc citu noteikumiem: bija «stingrs» pēc tēva pavēles, «stiprs» pēc ielas mērauklas, «veiksmīgs» pēc sabiedrības šabloniem. Taču viņš tā arī nebija kļuvis par sevi.

Tagad Vladlens stāv krustcelēs. Viņš pārdevis dzīvokli, pārtraucis visas ierastās saites. Kabatā viņam ir biļete uz vilcienu nezināmā virzienā un Ļermontova sējums mugursomā. Viņš vairs negrib neko pierādīt — ne tēvam, ne pasaulei. Viņam ir bail, taču pirmo reizi ilgā laikā viņš jūt, ka elpo pilnām krūtīm. Viņa stāsts tikai sākas, un tā pirmais solis ir atteikšanās no visām lomām, kas viņam uzspiestas. Viņš dodas meklēt nevis vietu, bet pats sevi — to, kas visus šos gadus slēpās aiz dūrēm, dusmām un klusa kauna.