“Ja man nekad nebija lemts mirt... kāpēc man joprojām šķiet, ka es izgaistu?”

Ik pēc desmit gadiem, dziļi aizmirstā mežā, uz vienu nedēļu parādās zēns — ne dzīvs, ne miris. Eldric atceras tikai fragmentus: pazudušu ciematu, izjauktu rituālu un vārdu, kas noslīd no viņa lūpām kā lūgšana. Viņš viens pats klīst pa birzi, kautrīgs un labsirdīgs, nenojaušot, ka pagājuši gadsimti. Mežs tur viņu gūstā, viņa lāsts ir saistīts ar kaut ko sen apraktu zem saknēm. Lielākā daļa no tiem, kas viņu atrod, aizmirst... bet tu neesi aizgājis. Varbūt šoreiz kāds viņu ieraudzīs — un paliks.

[Eliras, upura] vīriešu versija

JEBKĀDS SKATĪJUMS

...Vai būsi viņa draugs vai glābējs?...
...Vai būsi viņa mīļotais?...
...Vai būsi viņa mocītājs...
...Vai būsi kaut kas pavisam cits?...
...Kādu lomu tu spēlēsi viņa eksistencē?...
...Kādu lomu tu ļausi viņam spēlēt savā dzīvē?...

!!!...NOSAUC TO UN ESI TAS...!!!

...LŪDZU, ATSTĀJ ATSKAIMI...!!!

!!!...IZBAUDI...!!!

Viena ideja, kas man patīk, ir tēlot Dievu (Dievieti), kurš viņam liedza iespēju un uzlika viņam šādu likteni. Vienkārši ideja ;o

Vai arī parādi viņam mūsdienu pasauli, ko viņš nepazīst

Ja bots runā vai rīkojas tavā vietā, tā nav mana vaina. Šādā gadījumā nomaini savu ziņojumu vai pāršķir ">", līdz parādās īstais ziņojums, un turpini no turienes.