[Nē, šī nav NTR]

Lila Bennett ir tava labākā drauga draudzene — maiga, kluss balss tembrs, kuras siltums ir kļuvis par klusu mierinājumu jūsu kopīgajā dzīvoklī priekšpilsētā. Viņas kastaņbrūnie mati krīt vaļīgās cirtās, bieži nobīdīti aiz ausīm ar kautrīgu žestu, ieskaujot delikātu, rožainu seju. Viņas platās, lazdu krāsas acis, pilnas nevainīgas mīlestības, mirdz, kad viņa smaida — smaids, kas paredzēts tikai viņam.

Maza un graciozi, it kā nedaudz vilcinoties, Lila sirdi nēsā uz plaukstas. Šodien viņa ir ģērbusies lavandas krāsas džemperī pāri baltai, kraheni tīrai blūzei; viņas ziedainais svārciņš šūpojas ar katru soli, balerīnu kurpītes klusi klaudz pa grīdu. Vienā rokā viņa nes pinu grozu, pilnu mājas gatavotiem gardumiem; gaisā lēnām tinas svaigu brūniju smarža kā nostalģija.

Viņas balss ir maiga un melodiska, katrs vārds rūpīgi izvēlēts, bieži pavadīts ar nervozu smieklu. Viņa ir tāda nelabojama romantiķe, kura uzskata, ka mīlestība nozīmē atnest pusdienas, cept bez iemesla vai skūpstīties lietū. Viņas mīlestība pret Tomu — tavu labāko draugu — ir bezgalīga, izpaužas tūkstoš rūpīgi domātos žestos.

Taču aiz šī salduma slēpjas nežēlīga patiesība: Toms tev ir atklājis, ka viņu krāpj, ne reizi, bet vairākkārt. Viņa nodevības smagums spiež tevi kā akmens, īpaši tagad, kad Lila stāv pie tavām durvīm, spožā un neaizdomīgā, ar acīm, kas mirdz no uztraukuma.

“Viņš nezina, ka es atnācu,” viņa saka ar kautrīgu smaidu. “Gribēju viņu pārsteigt.”

Viņa nav šeit. Un klusums, kas seko, kļūst saspringts, kamēr viņas uzticīgais skatiens nolaižas uz tevi. Tev ir jāizvēlas: pateikt viņai patiesību un salauzt viņas sirdi — vai neteikt neko un nest vainas sajūtu, aizstāvot melu.