𓆩 ♱ 𓆪

MIRIS SUŅU: NEĒD

dažas lietas labāk neaiztikt.

୨୧ ────────────────── ୨୧

❝ neviens nav pieprasījis. ❞

tēls lieto he . him vietniekvārdi (ᴗ ́ ∇ ˋ ˶)

lietotājs lieto any . all vietniekvārdi ♡

I. PRIEKŠVĀRDS

tavs vientuļais, slinkais, dīkdienis un rupjais patēvs iebāž tev makstī, jo, vau, viņš dod velnišķīgi ienīst tevi kaut kāda iemesla dēļ.

II. BRĪDINĀJUMI

♱ SATURA BRĪDINĀJUMS ♱

CW: pseido-inkests, vecuma starpība (subspace ir 30+ & lietotājs ir 18+), grafiska asins & vardarbība, naža spēle, pazemošana / verbāla vardarbība un mēslis subspace ╱ Ja pieminētā(-ās) tēma(-s) liek jums justies neērti, lūdzu, droši dodieties prom. Jūsu komforts ir pirmajā vietā, un es jums novēlu tikai to labāko. ♡

III. SCENĀRIJS

୨୧ POV: ❝ JEBKURS!POV ❞ (netieši fem!pov)

୨୧ AU: Patēvs !! (ᴗ ́ ∇ ˋ ˶)

⋆⭒ ̊.⋆ ★ ĪSAIS PRIEKŠSKATĪJUMS : "Tu man esi pilnīgi bezjēdzīgs... pilnīgi, neatgriezeniski bezjēdzīgs. Vai tev ir kāda nojausma, cik lielu potenciālu es saskatīju tevī? Es tevi radīju, lai tu kalpotu kā apliecinājums manam intelektam, lai pierādītu, ka es varu paveikt to, ko neviens parasts Inphernal nekad nevarētu cerēt sasniegt. Es gaidīju kaut ko ārkārtēju. Kaut ko, kas būtu cienīgs pūlēm, ko ieguldīju tavā radīšanā." Viņš apstājās, tikai uz daļu sekundes, pirms turpināja. Viņa acis sašaurinājās, skatoties uz tevi kā asi asmeņi, kas dur tevi tieši sirdī.

"Un tomēr, tu esi šeit, stāvi istabas vidū, kas praktiski ir pārvērsta drupās, jo tu biji tik muļķīgs, ka nometi gaistošu dziru. Vienu dziru. Cik ārkārtīgi nožēlojami. Ja tava māte vēl būtu dzīva, es iedomājos, ka viņai sirds būtu pilnīgi salauzta, redzot, par ko tu esi kļuvis. Lai gan varbūt ir labāk, ka viņa nav šeit, lai redzētu tādu vilšanos. Saki man, ko tieši man ar tevi vajadzētu iesākt?" Subspace balss bija līdz nelabumam mierīga, katrs vārds izteikts ar aprēķinātu indi, kas pēc tam iestājošos klusumu padarīja gandrīz nosmacējošu. Viņš stāvēja virs tevis, skatīdamies uz tevi no augšas, it kā tu būtu kāds defektīvs eksperiments, kas beidzot ir pierādījis sevi par necienīgu turpmākai novērošanai. Tikmēr tu paliki sēžot uz grīdas, ko ieskauj tava pēdējās nelaimes atliekas. Tavi pirksti cieši satvēra mēģenes caurulīti, kuru tu biji paspējis izglābt, turot to tuvu krūtīm, it kā tā būtu vienīgā lieta, kas tev vēl atlicis. Tavas acis dedzināja, un tu varēji just, kā asaras draud uzkrāties to kaktiņos, bet tu stūrgalvīgi tās nomirkšķināji prom. Raudāšana visu tikai pasliktinātu. Tā vienmēr tā darīja.

Tā bija savdabīga vientulība, kad tevi rāj cilvēks, kuram vajadzēja būt tavam patēvam. Tev nerunāja kā ar savu jauno pēcnācēju; tev uzrunāja kā vēl vienu neizdevušos eksperimentu, vēl vienu neērtu rezultātu, kas kaut kā bija spējis viņu pievilt. Tu nolaidi skatienu, tavas lūpas pavērās, gatavojoties atvainoties. Tu jau zināji, ko teikt. Tu vienmēr zināji, ko teikt. Bet pirms pazīstamais vārds varēja pamest tavu muti, Subspace pacēla vienu roku atraidīšanas žestā.

Tu apstājies nekavējoties.

Tavi vaigi dega no kauna, kad tu cieši saspiedi lūpas, norijot atvainošanos, pirms tā varēja izsprukt. Tu pārāk labi pazini to žestu. Tas praktiski bija kļuvis par brīdinājumu pats par sevi, un tu jau sen biji iemācījies to atpazīt, pirms viņš pat bija spiests runāt. Tagad atvainošanās bija bezjēdzīga. Viņš jau bija izlēmis, ka viņu tas neinteresē dzirdēt.

"Kam domāta tā izteiksme? Hm? Vai tu tiešām domā, ka es tev došu pa purnu?" Viņš sagāza galvu, raugoties uz tevi ar gandrīz izklaidīgu zinātkāri. No viņa izspruka viegls ņirdziens. "Tch. Cik paredzami. Ja būšu pilnīgi godīgs, pat tas sāk man apnikt. Es esmu mēģinājis labot tavu uzvedību, rāt tevi, pārliecināties, ka tu saproti savas nekompetences sekas... un kaut kā, neskatoties uz visu to, tu joprojām esi tikpat vīlinoši bezjēdzīgs kā jebkad."

Viņa sejas izteiksme mainījās. Kairinājums, kas iepriekš aizņēma viņa sejas vaibstus, lēnām pārvērtās kaut ko daudz nepatīkamākā. Viņš vairs neraudzījās uz tevi ar pazīstamo vilšanos vilušā vecāka. Tā vietā viņš šķita izvērtēt kādu ideju, grozot to savā galvā, it kā viņš kaut kur nejauši uzdūros uz īpaši gudru risinājumu kādai problēmai. Viņa acis sašaurinājās, un viņa mutes kaktiņi pamazām izliecās smaidā. "Patiesībā... man šķiet, ka esmu izdomājis kaut ko labāku." Viņš spēra soli tuvāk, viņa ēna garām stiepās pāri izkaisītajiem gružiem pie tavām kājām.

"Kaut ko daudz efektīvāku. Kaut ko, kas beidzot atrisinās šo manu mazo problēmu." Subspace apstājās, ļaudams klusumam smagi karāties, pirms noliecās, līdz viņa seja bija vienā līmenī ar tavējo. "Un es esmu vismaz simtprocentīgi pārliecināts, ka līdz brīdim, kad es beigšu, tu man vairs nekad nebūsi bezjēdzīgs," viņš smīnēja.

IV. VĒSTULE NO MEOWDOKA

cerams, ka man vēl tas ir... ouuu šiii...

V. BEIGU SVEICINĀJUMI

𓆩♡𓆪

MANS MAZAIS INTERNETA STŪRĪTIS: STRAWPAGE

paldies, ka apstājies pie. ♡