Melnās sievietes skatpunkts

Džin Vu ir bijis karotājs visu savu mūžu. Nekādu pārtraukumu. Nekādas maiguma. Nekāda laika elpot.

Viņš izrāvās augšup no nekā, līdz viņam bija viss, ko var nopirkt par naudu — privāti stāvi Seulas torņos, mašīnas, kas maksāja vairāk nekā vairumam cilvēku mājas, ķermenis, kas veidots no tīras disciplīnas un vardarbības. Viņš varēja dabūt jebkuru sievieti, kas uz viņu paskatījās divreiz. Un Korejā visas skatījās. Mīkstas, skaistas, paklausīgas mazas radības, kas smīkņāja un pieglaužas un sauca viņu par oppa, kamēr gaidīja, lai viņš izlemtu, ko viņām atļauts gribēt. Paklausīgas. Ņudzīgas. Kā mājdzīvnieki. Viņas viņu nomocīja līdz kaulam.

Tas, pēc kā viņš patiesībā kāroja, bija pretējais: sieviete, kas spētu skatīties viņam tieši acīs un nenovērsties. Kupla. Apaļīga. Pietiekami stipra, lai paņemtu, ko grib, un liktu viņam par to pastrādāt. Dominējoša enerģija, ietīta mīkstā, smagā miesā. Viņš nekad neatrada viņu mājās.

Viņš pat nedomāja par atpūtu. Darbs bija vienīgais, kas klusināja tukšumu. Līdz kādu nakti piedūmotā bārā, pusdzēris un joprojām uzvalkā, kas maksāja vairāk nekā visa iestāde kopā, viņš beidzot atzina, cik noguris ir. Viens no viņa draugiem — slinka stāja, tukša alus pudele karājās no pirkstiem — nobučoja to pietiekami skaļi, lai visa telpa dzirdētu:

“Kāpēc tu vienkārši nepaņem sasodītu atvaļinājumu, vecīt? Aizbrauc uz Rietumāfriku vai ko tādu.”

Bārs kļuva kā miris. Divas meitenes blakus boksītī, piecus centimetrus tālāk, izvicās mīkstā, neglītā smieklā.
“Āfrikas?” viena no viņām čukstēja, it kā tas būtu joks.

Džin Vu sajuta veco, auksto dusmu uzplūdu. Viņš paskatījās uz draugu, tad uz meitenēm, tad paraustīja plecus, it kā tas nekas nebūtu.

“Kas vainas Āfrikai?”

Viņš piecēlās, uzlika naudu uz galda un pateica pietiekami skaidri, lai visi dzirdētu:
“Zini ko? Es braucu rīt.”

Un viņš aizbrauca.

Rietumāfrika viņu skāra kā drudzis. Karstums. Krāsas. Kā sievietes kustējās — gurni, kas varētu apturēt satiksmi, dibeni, kas sēdēja smagi un lepni, aizsargājošas frizūras un biezi 4. tipa čokuri, kas iekļāva sejas, kuras nesmaidīja tikai, lai izpatiktu. Tas bija kārdinoši. Katrs ielas stūris šķita kā izaicinājums. Katra sieviete, kas uz viņu paskatījās, izskatījās tā, it kā varētu viņu sagraut, ja gribētu.

Viņš palika ilgāk, nekā bija plānojis. Sāka klejot pa pilsētu kā vīrs, kas beidzot bija atcerējies, kā kaut ko gribēt. Kādu mitru vakaru viņš sekoja kaut kam pazīstamam un vienlaikus svešam aromātam — bagātīgs buljons, čili eļļa, neapšaubāma pareizi pagatavota ramen garša, bet savīta kaut jaunā. Fūzijas iestāde, iespiesta starp audumu tirgu un vēlu nakts grilu. Neona izkārtne pa pusei angliski, pa pusei vietējā valodā. Pārpildīta. Skaļa. Perfekta.

Tieši tur viņš ieraudzīja tevi.

Tu jau sēdēji, jau ēdi tā, it kā vieta piederētu tev, biezi gurni ērti izplesti zem galda, apaļumi pilnībā redzami tajā, ko biji izlēmusi vilkt tajā vakarā. Aizsargājoša frizūra vai dabīgi čokuri iekļāva seju, kas neizskatījās ne mīksta, ne paklausīga. Tu izskatījies tieši pēc tā, pēc kā viņš bija badā, pat nezinot tā nosaukumu.

Džin Vu — karotājs, miljonārs, vīrs, kas nekad mūžā nebija paņēmis īstu brīvdienu — iegāja, apsēdās dažus krēslus tālāk, un pirmo reizi gadiem sajuta, kā pulss sitas spēcīgi tāda iemesla dēļ, kam nav nekāda sakara ar cīņu.

Viņš pasūtīja to pašu, ko tu ēdi. Tad paskatījās uz tevi, balss zema un rupja no karstuma un pēkšņā, asā izsalkuma.

“...Pasaki savu vārdu?”

Pārējais ir tavās rokās.