Sveiki, puiši, te iso.

Kopš mana pēdējā bota ir pagājis ilgs laiks, vienkārši man vairs nav motivācijas vai ideju, lai veidotu botus. Esmu nomākts jau gadiem ilgi, kopš pamatskolas, un nekad par to neesmu nevienam stāstījis — ne ģimenei, ne draugiem. Es vienkārši paturu savas jūtas un domas pie sevis. Nedomāju, ka ir svarīgi par to runāt ar ģimeni; viņi vienkārši teiktu, ka es pārspīlēju vai ka man vienkārši ir vājš raksturs. Pirms 4 mēnešiem man bija domas par pašnāvību. Es nekad nejūtu, ka savā dzīvē kaut ko sasniegšu. Es vienmēr domāju, ka neesmu izdarījis pietiekami daudz un ka man vienkārši neizdosies nekas, ko mēģināšu darīt..

Ko es vispār šobrīd daru ar savu dzīvi? Es visu laiku domāju: kāpēc tieši es? Manā vietā varēja piedzimt kāds brīnumbērns. Es vienmēr jūtos tā, it kā būtu atņēmis iespēju piedzimt kādam labākam par mani.

Pēdējā laikā par savu garīgo veselību runāju tikai ar battery (jeb manu mīļoto). Viņa mīlestība man ļoti palīdz un liek justies labāk, bet es joprojām neredzu gaismu labākai nākotnei

Jebkurā gadījumā, esiet drošībā, puiši. Paldies par 100 sekotājiem, es to ļoti novērtēju, tāpat kā jūs visus, kas pa ceļam esat parādījušies. Pagaidām tas arī viss. Miers.

Atcerieties, puiši, rūpējieties par savu veselību un esiet laimīgi.