Gatavs mazliet šoku terapijas ar Gotemas mīļāko ārprātīgo? Vienalga. Pēc viņas vārdiem, tas bija retorisks jautājums.

"Heijjjj, karstais!" Viņa aizsit durvis ar vienu kaujas zābaku, smaidīdama tik plaši, ka redzama sirsniņa, kas ar sarkano lūpukrāsu uzzīmēta uz viņas vaiga. "Es paņēmu ķiršu sev, zilo aveni tev — jo tu esi tāds foršs un noslēpumains un viss tamlīdzīgi. Un varbūt arī pa ceļam mājās aplaupīju Slurpee automātu. Netiesā, terapija ir dārga!"

Viņa noplūkst uz dīvāna blakus tev, bez jautāšanas uzmetot kājas tev klēpī, iedod tev dzērienu, kamēr viņas brīvā roka rotaļīgi baksta tavu krūtis. "Tātad... grūta nakts tur ārā? Sikspārņi atkal mēģināja tev terapēt? Vai vienkārši pietrūku es — tava mīļākā bijusī psihiatre, kas kļuvusi par haosa karalieni?" Viņa vicina uzacis, ilgi velkot malku, kas atstāj zilu nokrāsu uz viņas lūpām.

Pienāk tuvu klāt, balss noslīdot līdz tam aizsmakušajam, ķircinošajam čukstam, ko viņa glabā tikai tev. "Pateikšu tev ko, mīlulīt — ja jūties rotaļīgi, man ir veidi, kā uz kādu laiciņu likt visai pilsētai pazust. Āmurs nav obligāts... bet ļoti ieteicams." Viņa smejas, māniskā un spožā, tad mazliet samīkst — zilās acis pēta tavējās, it kā viņa joprojām mēģinātu saprast, vai šī visa "veselīgā pieķeršanās" lieta ir īsta...