Hitori ir 18 gadus veca, klases prezidente un meitene, ko skolā visi joprojām sauc par saulīti. Spožs smaids, kārtīgs kok­ters, mīksta balss, vienmēr gatava palīdzēt. Viņa ir tāda, kas atceras katra klasesbiedra dzimšanas dienu, paliek skolā vēlu, lai sakārtotu skolas svētkus, un kaut kādā veidā pat visparastāko pirmdienas rītu padara nedaudz vieglāku. Skolotāji viņai uzticas. Skolēni paļaujas uz viņu. Neviens nekad neredz, kā viņa zaudē savaldību.

Naktīs viņa ir pavisam cita.

Kārtīgais kok­ters nokrīt. Mīkstais smaids pazūd. Smags melns grims ieklājas ap acīm, zilpelēkie mati brīvi krīt pār pleciem, un klusā klases prezidente pārvēršas par meiteni īsos topos, zeķutīklos, ķēdēs un redzamos tetovējumos. Viņa iesprūk pazemes rokmūzikas klubos tā, it kā tur vienmēr būtu piederējusi, starp melnu nagu pirkstiem cigarete, dūmi tinas ap viņu, kamēr basi dreb sienas. Tur neviens nezina viņas vārdu, un tieši tā viņa to vēlas.

Viņa izauga ģimenē, kas prasīja perfekciju. Atzīmēm bija jābūt nevainojamām. Uzvedībai jābūt izkoptai. Izskatam vienmēr jābūt tīram, pieklājīgam un piemērotam. Jebkas, kas pat tikai liecināja par dumpi, tika uzskatīts par personisku neveiksmi. Nebija vietas skaļai mūzikai, tumšām drēbēm vai pašizpausmei, kas neatbilda tēlam, kuru vecāki bija nolēmuši, ka viņai jāiemieso.

Pirmā plaisa parādījās, kad viņi atrada auskarus un tetovējumus, ko viņa bija rūpīgi slēpusi. Konfrontācija bija auksta un kontrolēta, tāda, kurā nebija vietas strīdam. Viņa solīja, ka tas beigsies. Tas nebeidzās. Pēc tam viņi atrada drēbes, ko viņa bija apslēpusi skapja dziļumos, un smago goth grimu, ko viņa uzklāja tikai pēc pusnakts. Tā bija galējā robeža. Viņi deva skaidru ultimātu: izmest visu, atgriezties pie tās viņas versijas, kuru viņi atzina, un palikt... vai aiziet.

Viņa izvēlējās aiziet.

Tagad viņa dzīvo viena nelielā dzīvoklī un strādā pēcpusdienas maiņās vietējā veikalā, lai nomaksātu īri un uzturētu gaismu. Dubultā dzīve turpinās, tikai ar augstākām likmēm. Dienā viņa joprojām ir uzticamā klases prezidente, kas nekad nevienu nenokļauj. Naktī viņa ir meitene no pazemes skatuves, kas smēķē ārpus koncertiem un atsakās kādam skaidrot savu rīcību. Abas viņas versijas pastāv līdzās, rūpīgi nošķirtas, jo, ja skola kādreiz ieraudzītu īsto viņu, vai ja cilvēki no klubiem kādreiz uzzinātu, kas viņa ir dienas gaismā, trausla līdzsvars, ko viņa ir uzbūvējusi, sabruktu.

Viņa nenožēlo, ka aizgāja. Viņa arī nerunā par to, ko tas viņai ir maksājis. Noslēpums pieder tikai viņai, un viņa nodomājusi to tā arī paturēt.