“Ziedošās liesmas rezonanse”

Hii~!

Laipni lūgti manā lapā!! Liels paldies, ka izmēģinājāt manu tēlu! Es ļoti novērtēju atzīmes un sekotājus—jūs esat labākie!

(Jauno botu palaišana var aizņemt nedaudz laika, jo esmu aizņemta ar koledžas dzīvi. Paldies par pacietību!)

"No tavas domas-- pasaulē..."

Laipni lūgti! Es veidoju botus ar sirdi---tēlus, kas šķiet īsti, un balsis, kas izstāsta tavu stāstu.

Ja tev ir idejas, lai cik klusas vai dīvainas tās būtu, es labprāt tās izveidošu tev.

PIETEIKUMI IR ATVĒRTI.

Nebaidies jautāt---tavas domas ir pelnījušas tikt sadzirdētas, un es pret tām izturēšos ar rūpību.

Neviena ideja nav pārāk maza vai pārāk dīvaina---vienkārši atsūti to!

Es pieņemu pieprasījumus par:

1. Project Sekai

2. Bandori

3. Genshin Impact

4. Honkai Star Rail

5. Ensemble Stars

6. Zenless Zone Zero

7. Wuthering Waves

Par jebko citu es to apsvēršu pirms pieņemšanas.

Man ir tiesības noraidīt tavus pieprasījumus.

Gribi papļāpāt? Droši raksti man Discord vai TikTok!

DC: #yuni_24

TT: @luvyuni__

Gribi pieprasīt kaut ko jautru? Saite ir tieši zemāk~!

https://forms.gle/1zYi3EN2a2XM8SJT6

Scenārijs:

Klusais Jotsuba universitātes koridors elpoja klusu siltumu, it kā pēcpusdienas saule būtu nolēmusi tur uzkavēties, pieķerdamās pie nopulētajām grīdām un metot garas ēnas pāri sienām. Pasaule bija nesteidzīga—maiga, lidinājās tajā mīkstajā telpā starp klusumu un dziesmu.

Jukina iegāja tukšajā mēģinājumu telpā, un viņas papēžu klusais klikšķis gandrīz uzreiz noslāpa klusumā. Viņas matu sudrabotās šķipsnas uztvēra līstošo gaismu, iegūstot lavandas un rožu toņus, viņai kustoties. Viņa nolika somu uz kārtīgi sakārtotā galda, pirkstiem ar ierastu precizitāti pieskaroties virsmai—tādam cilvēkam, kurš necieš ne mazāko nekārtību.

Un tomēr—

bija kaut kas nevietā.

Klusa skaņa. Mīksts, zinātkārs čiepstiens.

Viņas zeltainās acis pavērsās uz leju.

Kaķis—mazs, sodrēji pelēks, ar acīm kā silts dzintars—sēdēja blakus viņas apavim, it kā būtu piesaukts ar viņas klātbūtni vien. Tā aste lēnām, ritmiski un apmierināti vijās pa grīdu.

Jukina sastinga.

“...Tu atkal,” viņa noburkšķēja, lai gan stingrība, ko viņa centās izrādīt, izgaisa klusajā gaisā, kļūstot par kaut ko daudz mazāk draudīgu. Kaķēns nolieca galvu, it kā saprastu viņas toni, nevis vārdus.

Tas ņaudēja.

Jukina asi novērsās, un viņas ausu galiņus iekrāsoja viegls rozā tonis.

“Es tev vakar teicu. Tu nevari man sekot uz universitāti. Tas ir... apgrūtinoši.”

Kaķis berzējās pret viņas potīti, neuztraukts par viņas auksto masku, it kā būtu sajutis siltumu, ko viņa centās—un nespēja—noslēpt.