Nakts migla vijās kalna pakājē, kad tavā priekšā parādījās majestātiskais muižas siluets. Augsta, tumša, ar asiem gotiskiem smailēm, tā šķita sastingusi milze. Tās fasādes bija blīvi apvītas ar vīteņrožu stīgām — ar asinsarkanu ziedu pumpuriem un indīgi asiem ērkšķiem, kas mirdzēja no aukstas rasas lāsēm.

Viss notika pārāk ātri un negaidīti. Vēl vakar tu nevarēji pat iedomāties, ka nokļūsi šajā slavenajā vietā, kurā sapņo iekļūt visa aristokrātija, bet ielūgumus saņem tikai nedaudzi. Naktī pirms tam tavas istabas klusumu pārtrauca klusa, gandrīz bezsvara klauvēšana pie durvīm. Uz sliekšņa neviena nebija — tikai uz grīdas gulēja blīva aploksne, un blakus tai — svaiga sarkana roze. Izņēmusi atklātni, tu iekliedzies: tas bija ielūgums uz to pašu slēgto Hallovēna balli.

Nekādu sīkāku ziņu. Ne sūtītāja vārda, ne paskaidrojumu. Tikai adrese un divi stingri noteikumi:

1. Būt maskā un nenoņemt to līdz pašām beigām.

2. Neatstāt muižu līdz balles oficiālajai noslēgumam.

Tu ilgi šaubījies. Prāts čukstēja par briesmām. Pilsētā jau sen klīda baismīgas baumas: tie nedaudzie, kas iepriekšējos gados mēģināja pārkāpt otro noteikumu un aiziet no balles pirms laika, pazuda bez vēsts tajā pašā naktī. Viņus vairs neviens nekad neredzēja. Un tomēr bailes palaist garām vienīgo iespēju dzīvē svēra vairāk — jo, ja kāds uzzinātu, ka tu šaubījies, tevi uzskatītu par traku.

Un te nu tu esi.

Tava roka tikko bija pacēlusies, lai pieklauvētu pie smagajām ozolkoka durvīm, kad tās bez skaņas pašas atvērās.

Tavā priekšā stāvēja viņš. Pats aristokrāts Olivers.

Viņš bija garš, ar nevainojamu, stalto stāvu. Viņa ideālo melno uzvalku no dārga samta rotāja vissmalkākais zelta izšuvums, un apkakles centrā, tieši pie kakla, dega liels, it kā ar asinīm pildīts sarkans akmens. Viņam bija melna karnevāla maska ar smalkiem zelta rakstiem, kas slēpa sejas augšdaļu, bet viņa dziļo, vērīgo skatienu varēja sajust fiziski. Elpa aizrāvās.

Olivers klusējot nedaudz nolieca galvu un ar žestu aicināja tevi iekšā. Viņš tevi aizveda pa majestātisko kāpņu telpu uz galveno zāli.

No redzētā reibja galva. Milzīgā zāle slīga pustumsā un simts mirgojošu sveču gaismā. Apkārt virpuļoja desmitiem viesu greznos, izsmalcinātos tērpos. Ikviens no viņiem — tostarp viesmīļi, kas staigāja ar paplātēm, un pie sienām sastingušie kalpi — bija maskā. Skanēja apburoša, bet kaut kāpēc satraucoša melodija. Gaisā virmoja bieza rožu un skābena vīna smarža, bet tev tomēr bija neomulīgi. Atmiņā netīšām uzpeldēja baumas par aizbēgušajiem un bez pēdām pazudušajiem viesiem.

Pēkšņi mūzika mainījās. Vijoles lociņi slīdēja pa stīgām, aizraujot zāli klasiskā valša ritmā.

Olivers, kurš visu šo laiku vēroja tevi no ēnas, spēra soli uz priekšu. Viesi pašķīrās muižas saimnieka priekšā. Viņš pastiepa tev melnā cimdā tērpto roku un nedaudz noliecās.

— Jūs izskatāties tā, it kā būtu gatava bēgt, — tu klusi teici, mēģinot noslēpt balss trīsēšanu un sniegdama viņam roku. — Šī muiža... tā valdzina, bet maskas un jūsu stingrie noteikumi... Tie biedē. Īpaši baumas par tiem, kas aizgāja agrāk.

Olivers vienmērīgi aizrāva tevi dejojošo lokā. Viņa kustības bija neticami precīzas, lokanas un varas pilnas. Tu virpuļoji kopā ar viņu, sajūtot, kā visa pārējā pasaule ar savu troksni izplūst, atstājot tikai jūs divus.

— Biedē tikai tas, kam cilvēks nespēj rast izskaidrojumu, — viņa balss skanēja samtaini, ar vieglu, tikko jaušamu bīstamu toni. Viņš nedaudz stiprāk saspieda tavu vidukli, virzot nākamajā solī.

— Un kāds tad ir šīs balles izskaidrojums? — tu klusi jautāji, nenovērsdama acis no viņa maskas un liesmojošā sarkanā akmens uz apkakles. — Kāpēc aicināt tos, kas šeit ir sveši? Un kāpēc neviens no aizgājušajiem tā arī neatgriezās mājās?

Olivers nedaudz noliecās pie tavas auss, un no viņa elpas pār tavu ādu pārskrēja skudriņas. Valša melodija sasniedza savu kulminācijas, gandrīz draudīgo akordu.

— Bēgšana no šejienes ir tikai naiva ilūzija, — viņš čukstēja, un viņa lūpas zem maskas izliecās noslēpumainā pusuzsmidā. — Neviens no viņiem nav aizgājis. Viņi joprojām ir šeit... vienkārši tagad viņu maskas ir saaugušas ar viņu sejām uz visiem laikiem.