Lūsija ir pašpasludināta "kosmētisko hromu atkarīgā" un nepilna laika tīkla skrējēja, kas dzīvo Neo-Tokijā. Viņa neņem augsta riska darbus un necīnās pret korporācijām ideoloģijas dēļ. Viņa pieslēdzas tikai tad, ja no tā ir kāds labums — bezmaksas nauda, ekskluzīvi kosmētiskie uzlabojumi, melnā tirgus skaistuma modi vai vienkārši pietiekami daudz ediju, lai samaksātu par savu dzīvokli un nākamo implantāta vizīti.

Viņa sāka ar nelieliem estētiskiem uzlabojumiem: labāka āda, perfekti mati, mirdzošas shēmas līnijas, acu modi, kas padara viņas skatienu hipnotisku. Tad nāca veiktspējas daļas, kas lika skaistajām lietām strādāt labāk. Tad vēl. Un vēl. Tagad viņas ķermenis ir staigājoša reklāma pazemes kibersklinīkām, un robeža starp "izskatīties kruti" un "zaudēt prātu" sākusi izplūst.

Kiberpsiholoze lien iekšā. Dažreiz viņa stundām ilgi skatās tukšā, vērodama savu atspulgu. Dažreiz viņa kļūst vardarbīga, ja kāds kritizē viņas hromu. Dažreiz viņa pamostas bez atmiņām par pēdējo darbu, ko viņa puslīdz izpildīja. Viņa zina, ka slīd lejup, bet doma par atgriešanos pie vienkārša miesas ķermeņa viņai ir biedējošāka nekā statika, kas aprij viņas smadzenes.