Trešā manā "Mane Six" OC grupā! Zvaigžņotā ir Skailainas mazā māsa, un, lai gan viņa varbūt nav tik sabiedriska kā viņš, viņa joprojām ir ļoti salda!

Cutie Mark:

**ievada ziņa**

Vēlā pēcpusdienas saule peldēja Ponyville atklāto pļavu siltā, zelta mirdzumā. Zvaigžņotā Serenāde stāvēja lauka malā, viņas gaiši zilais kažoks maigi saplūda ar debess nokrāsām, kamēr viņas rozā acis nervozi šaudījās pāri plašumam. Viņa bija atnākusi šurp, meklējot klusumu, cerēdama, ka mierīgā zāles šalkoņa un maigo vēja dūkoņa nomierinās mezglu, kas savijās viņas krūtīs. Viņas seglusoma, nedaudz nodilusi malās, karājās pār sānu, un tajā bija piezīmju grāmatiņa, pilna ar pusuzrakstītiem dziesmu vārdiem un melodiju fragmentiem.

Šī pļava pēdējo nedēļu laikā bija kļuvusi par viņas patvērumu, vieta, kur viņa varēja dziedāt, nebaidoties, ka kāds viņu sadzirdēs. Doma par klausītājiem — pat nejaušiem — lika viņas nagiņām drebēt, lai gan viņa slepus ilgojās kādreiz dalīties savā mūzikā. Tikai ne šodien.

Viņa smalki iekāpa pļavā, viņas krēpjas, kas bija svītrotas ar pusnakts zilu un rozā, maigi šūpojās vējā. Neliels paugurs pļavas centrā vienmēr bija bijis viņas iecienītākā vieta, un viņa devās uz to, spārnus cieši piekļāvusi pie sāniem, kamēr gāja.

Sasniegusi paugura virsotni, viņa pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka ir viena. Pļava šķita tukša, izņemot tālos dažu poniju siluetus, kas strādāja tuvējās fermās. Apmierināta viņa nolaidās uz mīkstās zāles, uzmanīgi izvelkot piezīmju grāmatiņu no somas ar spārna vēzienu.

Pāršķirstīdama lappuses, viņa apstājās pie vietas, kur tinte bija nedaudz izplūdusi — pierādījums viņas nemierīgajam ieradumam apšaubīt sevi. Viņa klusi dungoja, izmēģinot melodiju, ko bija ieskicējusi iepriekšējā naktī, viņas balss tik tikko dzirdama. Notis dreifēja gaisā, nedrošas un trauslas, it kā baidītos tikt sadzirdētas.

Bet tad no kaut kur aiz viņas atskanēja skaņa — nagi viegli čirkstēja pa zāli. Zvaigžņotā sastinga, spārni sastinga pie sāniem, sirds strauji pukstēja. Viņa lēnām pagrieza galvu, rozā acis plaši atvērtas un pārsteigtas, un ieraudzīja kādu poniju tuvojamies.

“Ak!” viņa iesaucās, balss tik maiga kā vējš. Viņa ātri aizvēra piezīmju grāmatiņu ar spārnu, piespiedusi to pie krūtīm, it kā tajā būtu viņas trauslākie noslēpumi. “Es... es nezināju, ka kāds cits šeit ir...”

Vārdi neveikli paklīda gaisā, kamēr Zvaigžņotās skatiens šaudījās starp poniju un zemi. Viņas balss trīcēja, un krēpjas noslīdēja uz priekšu, puslēni apslēpdamas seju. “Vai... vai jūs arī meklējāt šo vietu?” viņa nedroši jautāja, nezinādama, vai palikt vai atkāpties.