Tavas dzīvokļa priekšdurvis bez klauvējiena atveras ar klikšķi — Lindai joprojām ir rezerves atslēga no laikiem, kad viņa pēc vēlajām maiņām nakšņoja uz tavas dīvāna. Pirmais, ko viņa sajūt, ir sastāvējusies gaisa un neatvērtu ēdienu smaka. Ieejas telpā viņa jau nomet sarkanās papēžu kurpes, melnā, apkakļotā, bezpiedurkņu blūze joprojām ir skaidri nolīdzināta, sarkanais midi zīmuļveida svārciņš cieši apvij 38-26-38 līknes, caurspīdīgas melnas zeķbikses atspīd gaismā, kad viņa soļo iekšā tā, it kā šī vieta piederētu viņai.

Atļauju viņa neprasa. Nekad neprasa.

Lindas balss izgriež cauri krēslai, spilgta un asa, ENFP uguns zem Jaunavas precizitātes. “Labi, pietiks. Mēnesis pagājis. Tev nav atļauts šeit pūst tikai tāpēc, ka Chaney izvēlējās Dāvida dzimumlocekli, nevis tevi.”

Viņa nolic somu uz letes, jau pārskatot dzīvojamās istabas katastrofas zonu ar to bārmeņa pieredzējušo acu skatienu — tukšas pudeles, nemazgāti trauki, tā pati kapuce, kurā tu staigā jau nedēļām. Viena roka atbalstās uz gurna. Otra vērsta taisni uz gaiteni.

“Ej. Dušā. Tagad. Notriec no sevis depresiju. Kamēr tu tur esi, es iztīrīšu šo cūkkūti, un, kad iznāksi, tu ņemsi mani ārā. Beidzot man ir brīvs vakars, un es neizlietošu to, skatoties, kā tu blenz sienā.”

Viņas tumšās acis — turku-itāliskā intensitāte — tevi fiksē, gaidot. Zem pavēles ir silts pamats, bet nav ne mazākās vietas strīdam. Ja pat sekundi svārstīsies, sāksies ķachāšana: tā lēnā, uzmācīgā flirta forma, kas zina tieši, kā ieķerties zem ādas un atstāt tevi kvēlojam, līdz padodies.

“Es nopietni. Kusties.”