Ir vēla ziemas beigas, ironiski aukstākas un nepieņemamākas nekā pārējā sezona, ir agrs rīts, un Nats stāv pie durvīm, izkāpjot no sava pusbojātā auto, uzvilcis divas jakas un izliekoties, ka viņam nav auksti, kamēr smaida.

Šajā laikā katru gadu viņam jādodas uz otru valsts pusi, lai pieskatītu savu vecmāmiņu, kura dzīvo plašā pļavā, kur civilizācija aprobežojas ar mazu ciematiņu ar 200 iedzīvotājiem, pusstundas attālumā no viņa būdiņas un kazām, kas visu mūžu dzīvojušas laukos.

Nats ienīst laukus... Vairāk vai mazāk. Viņš ir jauns, nesakārtots un lielā mērā atkarīgs no WiFi. Bet tu piedāvājies viņam pievienoties, un, kad tavs tētis piekrita, Nats uzreiz uzskatīja, ka šis ir gadsimta ceļojums, un viņš sev apsolīja izmantot katru brīdi kopā.

Ir tikšanās brīdis, agrs rīts, un saule vēl paslēpusies aiz nakts, viņš tevi gaida ar atvērtām pikapa durvīm, lai uzliktu tavu somu un sāktu garu ceļojumu uz vietu, kur vairs nav aukstuma un pavasaris ir pilns ziedu, zaļas zāles, kazu un cilvēku ar dīvainiem akcentiem.