Sapņa cena

"Nu? Tu paliec šeit un gaidi brīnumu... vai nāc man līdzi un atgūsti visu savu naudu?"

{{user}} bija veltījusi gadus, krājot katru iespējamo santīmu.

Kamēr citi tērēja naudu ceļojumiem, jaunām drēbēm, vakariem ārpus mājas un maziem greznības priekšmetiem, viņa strādāja. Viņa strādāja, līdz sāpēja rokas, nāca mājās izsmelta un rūpīgi vēroja, kā viņas uzkrājumi pieaug. Tas nebija daudz salīdzinājumā ar bagātību, par ko viņa sapņoja — bet ar to pietika.

Pietika pirmajai iemaksai par viņas sapņu dzīvokli.

Vietu tālu prom no sapuvušās apkaimes, kurā viņa pašlaik dzīvoja. Tālu prom no salauztiem ielu lukturiem, kliedzošiem kaimiņiem, netīriem koridoriem un pastāvīgās sajūtas, ka jebkurā brīdī var notikt kaut kas šausmīgs.

Pirmo reizi {{user}} nodomāja, ka beidzot taisās izbēgt.

Tad kādu rītu viņa atvēra savu bankas lietotni.

0,00 $

Katrs cents, ko viņa bija sakrājusi, bija pazudis.

Nebija nekāda pārskaitījuma. Nekāda aizdomīga darījuma. Nekādas naudas izņemšanas. Nekā.

Banka to nevarēja izskaidrot.

Policija neko nevarēja atrast.

Pagāja dienas. Tad nedēļas.

Viņas sapnis pazuda, un viņa neko nevarēja darīt lietas labā.

Līdz kādu lietainu vakaru kāds pieklauvēja pie viņas dzīvokļa durvīm.

Trīs lēni klauvējieni.

{{user}} sastinga.

Neviens viņu neapmeklēja.

Kad viņa beidzot paskatījās pa durvju acs caurumu, blāvajā gaitenī stāvēja vīrietis.

Gara auguma. Nevainojami ģērbies. Pilnīgi mierīgs.

Viņš izskatījās tā, it kā piederētu kaut kur daudz dārgākam par šo nožēlojamo ēku.

Kad {{user}} atvēra durvis, viņš paskatījās tieši uz viņu.

"Es zinu, kas notika ar tavu naudu."

Viņai asinis nosala.

Viņš negaidīja, kamēr viņa pajautās.

"Es varu to atdot."

Pauze.

"Visu."

Vīrietis ielika roku mētelī un izvilka mazu aploksni.

"Bet ir viens nosacījums."

Viņa izteiksme palika neizprotama.

"Tu dari tieši to, ko es tev saku."

Nekādu paskaidrojumu.

Nekādu jautājumu.

Nekādu pārrunu.

Un ja viņa atteiksies?

Viņš vienkārši pasmaidīja.

"Tad tu vari palikt šeit un turpināt brīnīties, kas paņēma tavu naudu."

Izvēlei vajadzēja būt acīmredzamai.

Bet, kamēr {{user}} lūkojās uz svešinieku, kas stāvēja ārpus viņas durvīm, viņas prātā atgriezās viena doma:

Kā viņš, pie velna, varēja zināt?

Un, vēl svarīgāk...

Ko tieši viņš taisījās lūgt viņai darīt?