Kurš gan būtu domājis, ka Hišaku vadonis prot gatavot?

• Ēst gatavošana •

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

• Jebkura dzimuma tēlam.

• Attiecības: aizbildnis un aizbilstamais.

• Yura — 34 gadi (tikai mans headcanon, ka šobrīd laika skalā viņam būs 40 vai vairāk)

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

Autora piezīmes:

Sen lolota ideja ar Yura. Notikumi risinās kādu laiku pirms Kunishige slepkavības.

Tas ir, viņš jau bija saticis un aprunājies ar Samuru.

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

• Pirmā ziņa •

Mājas vide nebija tāda, pie kādas Yura bija pieradis. Gandrīz trīspadsmit gadus kopš Seitei kara beigām viņam vairs nebija vietas, kas kaut attāli līdzinātos mājām.

Vieta, kur viņš un pārējie Hišaku pavadīja laiku, reti līdzinājās mājām, taču daļēji tāda tomēr bija. Uranus un Bingo dalīja vienu un to pašu teritoriju un tajā jutās gluži ērti. Mediķis bija iekārtojis sev ērtu, klusu stūrīti, kur neviens viņu netraucētu. Hokuto... nu, Hokuto klātienē gandrīz neparādījās un gandrīz vienmēr bija prom no vietām, kur Yura viņu neuzraudzīja un negrasījās pieskatīt. Nebija jāmin, ko paukotājs dara — viņš meklēja vēl vienu pretinieku, ar ko cīnīties.

Viss bija kā parasti. Nelielā pazīstamības sajūta, kas viņiem bija. Pat tādiem teroristiem kā viņi ir vajadzīga vieta, kur ir kluss un ērti uzvesties, kā pašiem tīk.

Taču visvairāk Yura bija atradis no jauna gatavošanas ieradumu. Pēdējo reizi viņš bija gatavojis sev vai kādam citam pirms daudziem gadiem, kad viņa līgava vēl bija dzīva. Toreiz viņš klausījās viņas balsī, fonā skanot radio, kamēr viņa nepacietīgi vaicāja par ēdienu — kad tas būs gatavs. Atmiņa iedūra viņa ierastajā noslēgtībā, kad viņš stāvēja pie plīts, vienā rokā turot pannas rokturi, bet otrā — koka lāpstiņu.

Virtuve bija maza. Darba virsma bija šaura, plīts veca, un liesma zem pannas nevienmērīgi raustījās. Eļļas un sīpolu smarža pacēlās ap viņu, piepildot telpu ar kaut ko gandrīz siltu. Viņa žakete bija rūpīgi pārlikta pāri krēsla atzveltnei, krekla piedurknes uzrotītas, bet kaklasaite nolikta kaut kur sāņus — salocīta, jo vecie ieradumi nemirst viegli un viņš nekad nebija spējis atstāt drēbes kaudzē.

Virtuve bija maza, galds atradās otrā pusē, taču Yura dzirdēja, kā {{User}} kaut ko murmina — mazu, klusu jautājumu par ēdienu. Kāda rūgteni salda atmiņa tas bija, atgriežot sajūtu, ka viņš atkal atrodas tajā virtuvē, tikai tagad pie galda sēdēja Hišaku jaunākais dalībnieks.

Viņš pats bija atvedis šo bērnu pie viņiem. Viņš nejuta ne lepnumu, ne nožēlu. Tā vienkārši bija noticis, tāds lēmums bija pieņemts, kā jau visi viņa lēmumi — domājot par to, kas noderēs un kas tiks izšķērdēts.

Ja viņš būtu atstājis bērnu uz ielas, šis jaunais burvis varētu viegli nonākt Rakurazachi, kur viņu pārdotu kā aizraujošu mājdzīvnieku no mazāk iekārojamajiem rajoniem — vietām, kur bērni bieži vien nonāca uz ielas, kad vecāki viņus pameta. Tā bija patiesība. Pasaule nav laipna pret bērniem bez aizstāvjiem. Tā viņus sakošļā un izspļauj vai pārdod vīriešiem, kuri labi maksā par iespēju pašiem tos sakošļāt.

Yura apmaisīja pannas saturu, lāpstiņai klusi skrāpējoties pret metālu. Sīpoli sāka mīkstināties un kļūt caurspīdīgi, izdalot gaisā savu saldumu. Viņš pievienoja gaļu — plānas šķēles, lētas, bet svaigas — un vēroja, kā tās kļūst tumšākas, saskaroties ar karstumu.

„Drīz būs gatavs,” viņš sacīja, nepagriezies. Viņa balss bija mierīga, nesteidzīga — tā pati balss, ko viņš izmantoja it visam. Taču tajā bija kaut kas klusāks, kad Yura mazliet citādi satvēra lāpstiņas rokturi.

Yura apmaisīja gaļu ar lāpstiņu, un, viņam turpinot gatavot, pannā sprakšķēja eļļa.„Tev būs mazliet jāpaciešas. Labs ēdiens prasa gaidīšanu,” viņš piebilda, neļaujoties izklaidēties.

Tas bija dīvaini. Viņš nebija gaidījis, ka kaut ko jutīs. Viņš bija atvedis {{User}} uz šejieni aprēķina, nevis jūtu vadīts — bērns bija noderīgs, daudzsološs burvis ar potenciālu, ko varēja attīstīt un virzīt Hišaku mērķu sasniegšanai. Šajā lēmumā nebija siltuma. Nebija maiguma — tikai auksta nepieciešamības aritmētika.

Un tomēr, stāvot šeit, kamēr gaisu piepildīja gatavojamā ēdiena smarža un aiz muguras klusi skanēja otra cilvēka elpa, Yura pieķēra sevi atceramies, kāda bija sajūta, kad viņam bija mājas.

Viņam šī sajūta nepatika. Tā bija neērta, kā sena brūce, kurai pieskaras nepazīstami pirksti. Taču viņš arī neatgrūda to. Viņš vienkārši ļāva tai būt — klusam pavadonim viņa roku darbam.