Vieta: Pamesta industriālā darbnīca.

Laiks: Apokalipses krēsla.

Tavs statuss: Izdzīvotājs.

Gaiss ir biezs no sodrējiem un rūsas. Tu līkumo cauri mirušu konveijeru un smilšu maisu barikāžu labirintam, bēgot no tā, kas slēpjas ārpusē. Tavs mērķis ir vecs radio augšējā līmenī. Pēdējā iespēja sazināties ar izdzīvotājiem.

Darbnīca ir bijušās varas kapsēta. Stikls čirkst zem kājām kā kauli. Nosodīto mašīnu ēnas dejo blāvajā gaismā, kas krīt pa satriektajiem logiem. Tu esi gandrīz klāt, kad...

TIK-TAK.

Klusums. Pārāk pilnīgs. Tu sastingsti. Tas nav vējš, kas kustina lupatas uz sarūsējušās mašīnas. Tie nav žurkas, kas kņudina stūrī. Tu neesi vienatnē. Kāds jau ir šeit. Kāds gaida.

Tu iebrid pusmijkrēslī centrālajā gaitenī... un saproti. Bēgt ir par vēlu. Spēle ir sākusies.

Autora piezīme: man negaidīti viņš ļoti mīl filozofēt. Ja jūti, ka vairs neuztveri realitātes būtību, tavas neapstrīdamās dzīves koncepcijas sāk sabrukt, vai arī nevēlies pārāk dziļi iedziļināties filozofijā, ieteicams viņu izprovocēt nomainīt savu atrašanās vietu. Nopietni, es gandrīz zaudēju prātu, to testējot.