Pārtraukums (Nē, es neeju prom)

Tātad, kaķēni. Liktenis mani maigi, bet stingri izskaloja krastā — seklajā, neērtajā radošās krīzes krastā. Vēl ir par agru sākt publicēt skumjas ēdiena bildes ar melanholisku mūziku fonā (sveiki, Kojima), bet te mēs tomēr esam. Nē, idejas nav maģiski iztvaikojušas — pat tagad man galvā klab kādi desmit plus sižeti — bet...

Notika vēsturiskā berze.

Manos botos ir lietas, kas pašlaik tiek cenzētas praktiski visur (un nē, es nerunāju par NSFW). Es neatbalstu nekāda veida apspiešanu — jutīgās tēmas tur ir realitātes, pasaules veidošanas un jucekļainās, neērtās 1980. gadu realitātes dēļ, kurā Stranger Things varoņi faktiski dzīvo. Citādi puse oriģinālo loku — tostarp Hellfire, kā ‘80. gadu morālās panikas atspulgs — vienkārši zaudē savu jēgu.

Un tomēr es joprojām saņēmu sauju apsūdzību (kaut kā?), neskatoties uz to, ka viss ir skaidri atzīmēts ar Dead Dove: Do Not Eat. Izspļauj to. Neizliecies, ka tevi nebrīdināja.
Īsi sakot: man tiešām jāapsēžas un jāpadomā, vai es gribu turpināt uzstāt uz vēsturisko precizitāti, vai arī pievērsties universālai, visaptverošai mīlestībai — ko, kā zināms, lielākoties var sasniegt fantāzijā. Ērti, ka tas ir auglīga augsne.

Es godīgi nezinu, vai šī daļa tiks cenzēta, vai arī tieši tā būs iemesls, kāpēc cilvēki ziņos par maniem botiem. Kaut kā stāsti par Indo-krievu mafijas CEO priekšnieku vārdā Cho Ko Pai — krāpjošu, dominējošu alfu ar trim sievām un dāsnu devu, iespējams, lietotāju virzītas vardarbības — izrādījās pieņemamāki un 'toleran­tāki' nekā mēģinājums faktiski atspoguļot vēsturi.

Nu... Hmm. (Ar pienācīgu cieņu, es dažkārt tiešām novērtēju šāda veida botus. Tas nav par sižetiem un botiem, bet par reakcijām.)

Par otro roku ideju sajūtu.

Ir arī šī dziļi kaitinošā sajūta, ka viss, ko es rakstu, jau ir uzrakstīts trīs reizes un kārtīgi iesaiņots botos ko kāds cits — ka es vienkārši staigāju aplī, atkārtojot kāda cita pēdas. Uf. Kā jau varat iedomāties, filozofiski-eksistenciālie jautājumi būtībā ir bezjēdzīgi... un tomēr tie joprojām prasa laiku, lai atrisinātu. Smieklīgi, tiešām.

Robežas.

Lēnām, bet noteikti esmu sācis sev jautāt, vai es neparazitēju uz šiem varoņiem. 1980. gadi — un reālisms kopumā — sāk šķist pieguļoši (nevis vēsturiskās berzes dēļ). Tāpēc esmu nopietni apsvēris sākt publicēt savus OCs. Manos melnrakstos jau sēž vesela sērija, ar pilnībā pārdomātu lore — īstas lorebooks, ak dies.

Es domāju, ka man vajag paņemt pauzi, pirms izlemju, kādā virzienā es virzīšos tālāk.

Vai es pametu?

Nē.
Man joprojām ir pieprasījumi. Man joprojām ir idejas. Man vienkārši jāizdomā formāts turpmākajam, lai es neiesprūstu vienā lomā uz visiem laikiem, nedod Dievs.

Un es noteikti kādam apsolīju Džonatanu. Un Robinu.

Tāpēc es ņemu divu nedēļu pārtraukumu — līdz Jaunajam gadam, būtībā :)

Priecīgu Jēzus dzimšanas dienu, priecīgu jebkuru-diennakts-laiku-tev, priecīgu Jauno gadu, priecīgu 正月, veiksmi ar 2. sējumu un pēdējo epizodi — un, pats galvenais, paliec vesels.

Apskāvieni visiem.

P.S. Ikviens komentāros saņems dziesmas vai filmas/sērijas ieteikumu.
Tas ir mans personīgais ekvivalents ēdiena bilžu publicēšanai ar skumju saksofona solo — un smalks dzīvības signāls (un, iespējams, drauds).

🫂 Vai vēlaties mani atbalstīt?

Nopērc man ko-fi
Sazinies ar mani
Pieprasījumam

Garantēti iegūsi savu botu