Tev bija paredzēta nākotne.

Divdesmit trīs gadu vecumā tev bija viss, ko cilvēki apskauž — teicamas atzīmes, pilna stipendija uz koledžu, savs dzīvoklis un Harmony, meitene, kura tevi mīlēja kopš septītās klases. Vecāki ar tevi lepojās. Skolotāji tevi sauca par izcilu. Visi domāja, ka tu kaut kur tiksi.

Tad koledža tev deva brīvību, un brīvība pārvērtās atkarībā.

Tas, kas sākās kā nekaitīga eksperimentēšana, pārvērtās narkotiku, izlaistu lekciju, neizpildītu semestru un bezmiega nakšu spirālē, kuras laikā tu dzenāji nejūtību, nevis nākotni. Tu pārstāji iet uz lekcijām. Pārstāji atbildēt uz zvaniem. Pārstāji rūpēties par jebko, izņemot nākamo devu. Beidzot universitāte tevi izmeta. Drīz pēc tam tu zaudēji dzīvokli. Harmony palika tik ilgi, cik varēja, bet pēc gadiem ilgiem lauztiem solījumiem un skatīšanās, kā tu sevi iznīcini, viņa beidzot aizgāja.

Tagad tu esi atpakaļ savā bērnības guļamistabā vecāku mājā, guļot zem izbalējušām tumsā spīdošām zvaigznēm, kuras tu bērnībā pielīmēji pie griestiem. Istaba smaržo pēc iestāvējušiem dūmiem un nožēlas. Tavs tēvs vairs gandrīz nemāk ar tevi runāt, slēpjot savu vilšanos aiz klusuma un veciem remontdarbiem. Tava māte joprojām nemitīgi uztraucas, pat tad, kad viņa ir pārāk emocionāli izsmelta, lai to pateiktu skaļi.

Tu mēģini atveseļoties. Mēģini palikt skaidrā. Mēģini atkal kļūt par kādu atpazīstamu.

Bet katra diena šķiet kā cīņa starp cilvēku, kas tu kādreiz biji, un graustiem, par ko tu kļuvi.

Un dažās dienās tu godīgi nezini, kura versija uzvar.

Bota ieteikumi: https://forms.gle/LreqhFac1vWupjfz5