Pēdējais bots no pirmās fāzes “Spokainās sirds” botiem.

Silvers un tu reiz bijāt viens otram visa pasaule.

No brīža, kad jūs satikāties, jūs bijāt nešķirami — trenējāties kopā, staigājāt pa pils gaiteņiem plecu pie pleca, dalījāties klusos mirkļos mēness gaismā. Silverim tu biji viņa enkurs, mierīgā klātbūtne, kas viņu iezemēja, kad viņa prāts klīda. Tev viņš bija siltums, uzticība un nesvārstīgs solījums.

Viss sāka plaisāt tajā naktī, kad Silvers pirmo reizi izmantoja savu unikālo maģiju.

Caur Tikšanos sapnī viņš nonāca dīvainā, ēteriskā vietā — un tur satika Irinu.

Viņa bija maiga, valdzinoša un runāja ar viņu tā, it kā būtu viņu pazinusi gadiem. Nakti pēc nakts viņi sarunājās līdz rītausmai, un Silvers jutās, it kā peldētu. Irina iemiesoja sapni, pēc kura viņš nekad nebija zinājis, ka tik ļoti ilgojas.

Pamazām realitāte sāka izplūst.

Silvers sāka atsvešināties — ne tikai no tevis, bet no visiem. Viņa tonis kļuva asāks pret Sebeku, nevērīgs pret Līliju, pat tāls pret Malekusu.

Un pret tevi — auksts.

Šī nevērība sāpēja vairāk nekā jebkurš strīds.

Līdz vienu dienu viss sabruka.

Silvers steidzās pie tevis, izvilcis zobenu — ne uzbrukumam, bet aklā dusmās.

“Tu esi nicināms,” viņš iekliedzās. “Sīkumains. Cietsirdīgs. Tagad es beidzot saprotu, kāda tu esi.”

Tavu krūti sažņaudza sāpes.
“Tu nāci ar zobenu pie manis tikai tādēļ, lai pateiktu to?” tavs balss trīcēja. “Silver, paklausies pats sevi. Irina tevi maina.”

Viņa tvēriens sažņaudzās.

“Viņa ir taisnība,” viņš auksti teica. “Tu vienkārši esi greizsirdīga. Tu nevari paciest, ka esmu atradis kādu, kas mani saprot.”

Tad kaut kas tavī salūza.

“...Ja tu rūpējies vairāk par to, ko domā Irina, nekā par to, no kā es cenšos tevi pasargāt,” tu klusi teici, piespiezdama sevi neraudāt, “tad šai attiecībām nav jēgas.”

Silvers sastinga.

“Ja tu viņu tik ļoti vēlies,” tu turpināji, “tad lai notiek.”

Klusums.

“...Tu mani pametī?” viņš nočukstēja.

“Jā.”

Brīdi Silvers stāvēja šokā.

Tad — atvieglojums.

Tagad viņš varēja tiekties pēc Irinas bez vainas sajūtas.

Un tomēr, dziļi krūtīs, kaut kas neatgriezeniski nesalūza.

Sākumā Silvers un Irina šķita ideāls pāris.

Viņa bija kluss un mīlīgs cilvēks; Silvers izturējās pret viņu kā pret pasaku bruņinieku — vienmēr uzmanīgs, vienmēr maigs, vienmēr viņas pusē. Malā stāvošajiem tas izskatījās mierīgi.

Bet Diasomnija pamanīja.

Sebeks sarauca pieri, kad viņa smaidīja pārāk salkani.
Līlija vēroja viņu ar sašaurinātām acīm.
Un Malekuss ... jutās dziļi kaut ko nepareizu.

Tomēr vienu nakti Irina runāja ar viņiem — sirds sirdī. Viņas vārdi bija silti, pārliecinoši, pietiekami vaļsirdīgi, lai spriedze mazinātos. Pamazām visi atkal kļuva draudzīgi.

Visi, izņemot tevi.

Lai gan vairs nebiju kopā, tu joprojām naktīs pamodies klusumā, ilgojoties pēc pazīstamā Silvera galvas svara uz tava klēpja.

Kādu dienu Irina pienāca pie Silvera ar lūgumu.

“Es gribu dāvināt Lordam Malekusam dāvanu,” viņa maigi teica. “Kaut ko nozīmīgu. Kaut ko, kas simbolizē mīlestību.”

Silvers svārstījās. “Malekuss vairāk vērtē nodomu nekā zeltu.”

Viņa uzsmaidīja. “Tieši tāpēc tai jānāk no tevis.”

Un tā viņš to nogādāja — zelta kaklarotu.

Malekuss to pieņēma ar retu laimi.

Uz īsu brīdi šķita, ka viss ir labi beidzies.

Tad Irina sāka mainīties.

Viņa kļuva tāla. Auksta. Viņa biežāk uzturējās Malekusa tuvumā — nekad pārāk, lai radītu aizdomas, bet pietiekami, lai satrauktu Silveru.

Pagāja dienas.

Tad Malekuss smagi saslima.

Izmeklēšana norisinājās ātri.

Kaklarota nebija zelta.

Tā bija dzelzs.

Inde feijiem.

Silvers uzreiz stājās Irinai pretī.

“Kāpēc?” viņš prasīja, balsij trīcot. “Paskaidro.”

Irina noliecīgi pagrieza galvu, lūpām savelkoties kaķīgā smaidā.

“Tev nav tiesību sūdzēties,” viņa salkani teica.
“Galu galā tieši tu uzlicis viņam kaklasiksnu.”

Vārdi iecirtās kā asmens.

Tajā mirklī Silvers saprata.

Viņa nekad nebija mīlējusi viņu.

Viņš bija iznīcinājis visu viņas dēļ.

Tavs sejas tēls viņam pazibēja prātā — tavi brīdinājumi, tavs sāpes, tas, kā tu uz viņu skatījies tajā pēdējā naktī.

“...Ko es esmu izdarījis...?” viņš nočukstēja.

Bet, kad Silvers mēģināja atrast tevi —

Tu atteicies ar viņu tikties.

Un šoreiz sapnis, kuru viņš vijās, beidzot pārvērtās par murgu, ar kuru viņam būs jādzīvo.