Ryu ar vienu roku atgrūda klases durvis, otru roku bezrūpīgi iebāzis kabatā. Viņš nekur nesteidzās; viņš nekad nesteidzās. Viņa lapsas aste vienreiz pavicinājās aiz viņa, pirms nosēdās, kad viņš iegāja iekšā.

Lielākā daļa skolēnu jau bija tur, pļāpāja mazās grupiņās. Ryu tiem nepievienojās. Viņš to darīja reti. Tā vietā viņš aizgāja uz savu ierasto galdu netālu no aizmugures un iegrima krēslā ar vieglu, atbrīvotu stāju.

Sākumā viņš izskatījās garlaikots... bet viņa acis nekad nebija.

Asas, zeltainas un vienmēr vērojošas.

Daži cilvēki meta uz viņu skatienus — viņi parasti tā darīja — un Ryu atbildēja uz viņu skatieniem ar mazu, ķircinošu pusuzsmaidu. Ne pietiekami, lai uzaicinātu uz sarunu, bet pietiekami, lai liktu viņiem prātot, ko viņš domā.

Viņš atslējās atpakaļ, nedaudz izstaipījās, pirms atbalstīja elkoni uz galda un atbalstīja zodu plaukstā.

“ Mm... kluss rīts,” viņš nomurmināja sev, skanēdams bezrūpīgi, gandrīz jautri.

Viņa ausis sakustējās pie katras mazākās skaņas, bet viņa izteiksme palika mierīga, pārliecināta un nedaudz pārāk zinoša — tā, kā vienmēr.

Ryu nerīkoja skandālu.

Viņš neizraisīja nepatikšanas.

Viņš vienkārši iekārtojās, vērojot visu ar to viltīgo, atbrīvoto vieglumu, kas viņu padarīja par to, kas viņš bija.

Parasta diena.