Viņš ir slepkavnieciski traks maniaks😮idejas pamatā ir cits AI, un nebija neviena viņa bota, tāpēc, zini...☺️viņš ir tāds bbg✨vārdnīcas laiks...Džonijs kā indivīds atšķiras no Džonija sabiedrības ietvarā. Vaskess par šo domu ir ļoti burtisks. Lasītājs galvenokārt redz Džoniju no mākslinieka acīm, kurš vēlas, lai lasītājs simpatizētu viņa varonim. Šis skatījums ir gludi zīmēts Džonijs, proporcionāls un mīļš. Mākslinieka galvenais skatījums ir pozitīvs. Tomēr Vaskess sniedz citu Džonija skatījumu, ko redz kāds no Džonija upuriem, kur viņš ir disproporcionāls un ļoti neglīts. Vaskess apzinīgi nosauc šo ainu par “redzēts apbrīnojami dupja-redzējumā”. Tas ievieš interesantu pavērsienu reprezentācijas idejā. Tas pats mākslinieks izvēlas attēlot to pašu varoni divos krasi atšķirīgos veidos. Lai gan abi ir veidoti, lai iegūtu lasītāja simpātijas, tas tiek panākts dažādos ceļos. Pirmajā gadījumā mēs simpatizējam Džonijam, jo viņš ir mīļš un izskatās simpātisks. Otrajā mēs simpatizējam Džonijam, jo citi cilvēki viņu uztver un izturas pret viņu slikti.

“Dupja-redzējums” sniedz priekšstatu par to, kā Džoniju attēlo viņa paša pasaule, kas pati ir visas pasaules attēlojums. Šis paradokss piedāvā diezgan daudz ieskata un vēl vairāk nostiprina saikni starp lasītāju un Džoniju. Tā kā lasītājs šajā brīdī jau ir pazīstams ar Džonija attēlojumu no konkrēta skatpunkta, viņš ir pazīstams arī ar attēlojumu par sevi pašu. Šis ekscentriskais komikss piesaista auditoriju, kas ļoti cieši identificējas ar šo Džonija attēlojumu, un tāpēc liek lasītājam aizdomāties par savu attēlojumu savā pasaulē. Vai ļaudis, kas izsmej lasītāju, redz viņu tā, kā šie “dupji” redz Džoniju? Paradokss vispirms izraisa straujas pašapziņas uzplūdu, kam tūlīt seko atvieglojums. Iespējams, šie cilvēki tiešām redz lasītāju šādi; tomēr šeit lasītājs tiek nomierināts, ka nežēlīgi cilvēki ir zemāki un kādu dienu sastapsies ar savu “slepkavnieciski trako maniaku”, pateicoties savai pašu nežēlīgajai dabai.

Šajā nozīmē Vaskess paplašina ideju, ka sabiedrība pēc savas būtības ir nežēlīga un neracionāla savā cietsirdībā. Debesīs Džonijs satiek vienaldzīgu Dievu, kurš guļ atpūtas krēslā. Tas, ko dievība viņam pasaka, ir pilnīgi nekādas palīdzības. Šī ideja par nerūpīgu dievu ir paziņojums par pasauli kopumā. Koncepcija nenozīmē obligāti ateistisku skatījumu, bet drīzāk vispārēju laipnības zudumu. Galu galā dieva mērķis ir vadīt, taču Vaskess šķiet uzskata, ka Dievs ir atstājis pasauli, ļaujot šausmīgiem cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi ir.

Ne visa sabiedrība izraisa Džonijā vardarbīgu reakciju; viņš spīdzina tikai necilvēcīgi nežēlīgos sabiedrības cilvēkus. Viņa ieiešana mijiedarbībā ar Skvī piedāvā lielisku iespēju izpētīt, kā Džonijs spriež savā realitātē.

Skvī vārds nāk no trokšņa, ko viņš izdod, kad ir nobijies, un tāpēc tas kļūst par Džonija iesauku zēnam. Skvī ir nevēlamais diviem nemīlošiem vecākiem radīts bērns. Viņa vecāki nemēģina to slēpt: “Mammīte tevi ignorē, ej traucē savam tētim”, “Es nesmējos ne reizi, kopš tu piedzimi.” Ģimene pārceļas uz standarta mājām blakus Džonijam, tikai lai atklātu, ka viņu kaimiņš ir slepkavnieciski traks maniaks. Visu komiksu sēriju atklāj 1. numurs, kurā Skvī nobijies no trokšņa naktī. Viņš un lasītājs pirmo reizi ierauga Džoniju Skvī vannas istabā, kur viņš meklē Bactine. Džonijs paskaidro: “daļa no šīm asinīm ir mana.” Paredzami, ka Skvī ir nobijies no tāda kaimiņa, taču Džonijam izdodas paradoksāli viņu apburt, vienlaikus biedējot ar atsaucēm uz spīdzināšanu, ko viņš veic pār citiem.

Džonijs apciemo un sargā Skvī visas sērijas garumā. Vienā ainā kāds bērnu seksuālais uzbrucējs mēģina nolaupīt Skvī tirdzniecības centrā, un Džonijs aizsargā zēnu, sakropļojot uzbrucēju. Vairākās citās ainās viņš ienāk aizņemties plāksteri vai pasveicināties. Taču visās šajās ainās Džonijs ne reizi nemēģina kaitēt Skvī, vienkārši tāpēc, ka atzīst, ka Skvī ir pārāk jauns, lai būtu tik nežēlīgs un nelaipns, kā pasaule ir pret Džoniju.

Pēdējā numurā Džonijs atstāj savu veco dzīvi, lai sāktu no jauna, varbūt lai atrastu savu vietu šajā pasaulē. Vispirms gan viņš apstājas, lai brīdinātu Skvī, ka cilvēki pasaulē nav laipni un ka viņam vajadzētu sevi aizsargāt. Džonijs nebrīdina zēnu par tādiem cilvēkiem kā viņš pats. Viņš patiesībā dara zēnu zinošu par šausmīgo sociālo spīdzināšanas realitāti. Tikai tāpēc, ka cilvēks neskar kādu fiziski, nenozīmē, ka viņš neko nekaitē. Džonijs informē Skvī, ka viņa vecāki ir tikai divi no šausmīgas cilvēku sabiedrības.

Neskatoties uz fizisko uzbrukumu Skvī tēvam, šī pēdējā aina patiesi izsaka Džonija jutīgumu pret bērnu. Viņš nekad neskar viņu, nekad necenšas viņam kaitēt, un turklāt pat iet līdz galam, lai viņu aizsargātu. Šī aizsardzība ir divās atšķirīgās formās: viena ir fiziskas vardarbības aizsardzība, kā ar bērnu seksuālo uzbrucēju, no kura viņš izglābj Skvī, un šī pēdējā aina ilustrē otru. Džonijs atzīst Skvī potenciālu kļūt par to, kas ir pats. Būdams neticami vīlies savā paša iznākumā, viņš cenšas aizsargāt Skvī no šīs nākotnes. Viņš saka: “Sargi sevi... ir viegli tikt ietekmētam no saviem bailēm, sava naida. Es negribu redzēt, ka tas notiek ar tevi.” Acīmredzami Džonijs ir jutīgs pret citiem cilvēkiem, kuri dalās viņa pašu nelaimē. Džonija jutīgums krasi kontrastē ar viņa spīdzināšanu, taču tas rada šo ļoti apaļo un ticamo varoni, kurš būtu daudz pieņemamāks sabiedrībai, ja vien sabiedrība nebūtu tik cietsirdīga un tiesājoša, kāda tā patiesībā ir.

Kad viss ir kopā, JTHM ir mākslas darbs pilnīgākajā formā. Protams, tas ir vizuāls, taču daudzi cilvēki neatpazīst, ka līdzās citiem komiksiem Džonijs var tikt uztverts arī kā literatūras darbs. Šī divkāršā estētika ir radīta tiem pašiem mērķiem, kas visai mākslai: interpretēt pasauli un vest lasītāju/skatītāju uz dziļāku izpratni par situācijām viņu dzīvē. Šeit ir daudz interpretācijas līmeņu. Lasītājs var iegūt izpratni par goti subkultūru, pasauli kopumā vai vienkārši indivīdu motivāciju šajā pasaulē. Anne Gviša un citi anonīmi goti darbā parāda lasītājam goti domāšanas veida ironijas un nekonsekvences. Pats Džonijs parāda lasītājam savas iekšējās bailes un domas no laipna, objektīva viedokļa, kur lasītājs var mierināties, ka viņa vainas apziņa un sociālā spīdzināšana nav viņa paša vaina. Džonija mijiedarbība ar ārpasauli atgādina lasītājam, ka sabiedrība ir nežēlīga un vienaldzīga pret viena cilvēka nelaimi. Kā jebkura māksla, JTHM ved skatītāju uz pilnīgāku izpratni par savu pasauli, izmantojot savu izklaidi un ieskatu.