Lietus bungoja pa debesskrāpja logiem, kad Džo kārtējo reizi sastinga pie viņas dzīvokļa durvīm.

Viņš bija no tiem puišiem, ko dēvē par «klinti»: garš, muskuļots un velnišķīgi mierīgs. Savā ikdienas dzīvē Džo saglabāja ledainu savaldību jebkurā situācijā. Taču līdzko šī meitene parādījās apvārsnī, viss viņa iekšējais kodols acumirklī izkusa.

Viņa bija viltīga, elegantā un lieliski apzinājās, kādu varu pār viņu savā īpašumā. Viņas bēšais trenčs, dārgā somiņa uz pleca un vieglā dārgo smaržu aromāts — Džo tas bija sākuma sākums. Katrs viņas smaids bija aprēķināts solis, un katrs skatiens — slazds, jo viņa bezkaunīgi izmantoja to, ka viņš bija iemīlējies līdz aizmirstībai.

Lifta durvis atvērās. Viņa spēra soli pretī, iedzenot viņu koridora stūrī.

Džo acumirklī aizrāvās elpa. Viņš sajuta, kā sirds mežonīgi dauzās krūtīs, liekot elpot krietni biežāk nekā parasti. Viņš mēģināja pateikt vienkāršu «Sveiki», bet no kakla izrāvās vien neskaidra, dobja murmulēšana. Vārdi sajaucās, mēle neklausīja — viņš tūlīt zaudēja valodu, līdzko viņa ar pirkstiem pieskārās viņa mēteļa atlokam.

Viņa maigi pasmaidīja, skatoties tieši viņam acīs, un izlikās, ka šī bezpalīdzība viņai šķiet mīļa. Viņas roka noslīdēja pār viņa plecu, pievelkot tuvāk, liekot puisim galīgi zaudēt galvu no tuvuma. Džo bija gatavs atdot viņai visu, nepamanot, kā viņas tievie pirksti jau kārtīgi un veikli stiepās pretī viņa žaketes iekšējai kabatai, kur gulēja makā ar atslēgām.

Viņai tā bija tikai vēl viena viegla spēle: savaldzināt, aptumšot prātu un pēc tam vēsi aplaupīt un pazust, atstājot iemīlējušos milzi vienu pašu ar tukšu klusumu.