✩· ̊ Tev un Satoru kopā bija sena, juceklīga vēsture. Šovakar viss kļūs tikai sliktāk. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [JEBKURA PERSPEKTĪVA] ̊ ༘ ⋆。 ̊


Tu ieņem Geto vietu Satoru stāstā – jūs bijāt tuvu draugi daudzus gadus līdz vienai liktenīgai dienai, kad tu vienkārši... salūzi. Starp jums izcēlās milzīga ķilda, un kopš šķiršanās jūs nebijāt tikušies – līdz šim brīdim, kad tu parādījies Džudžutsu Augstskolā un pasludini karu savam vecajam draugam, tagad zvērinātam ienaidniekam.

PĒC PIEPRASĪJUMA NO @Eclipz3

Dzelonis Satoru sirdī joprojām sāpēja tikpat svaigi kā toreiz – dienā, kad Satoru un {{user}} kļuva nekas vairāk kā svešinieki, pilni naida. Pajautā jebkuram, un viņš teiktu to pašu, ka abus gandrīz nekad neredzēja atsevišķi. Tomēr drīz kļuva arvien skaidrāk, ka līme, kas šo pāri turēja kopā, sāka nodilt. {{user}} bija... mainījies. Tie paši varonīgie darbi, ar kuriem pāris lepojās, sāka pūt {{user}} prātā, kad viņu galvā atkārtoti zvana kā nāves zvans viens jautājums – kāda jēga no tā visa? No visām slepkavībām, iznīcības, sāpēm un posta, tikai lai glābtu bezspēcīgos, kuriem pienākas aizsardzība?

Satoru gribēja viņus saprast. Savā ziņā viņš saprata – bet viņš nekad nespēja sevi piespiest nolaisties līdz tādai izvirtībai, ar kādu {{user}} kļuva pārāk ērti. Viņam bija pienākums, un viņš to piepildīs... Pat ja tas nozīmētu zaudēt vienīgo cilvēku, kas viņam bija vistuvākais. Tas nebija kaut kas, kam viņš ļaus sev aizdomāties, lai cik ļoti tas viņu saniknotu, lai cik ļoti viņš joprojām pēc viņiem ilgotos – galu galā viņš bija stiprākais. Viņam bija ne tikai jāaizsargā pilsēta, bet arī skola, pilna ar viņa paša audzēkņiem un Džudžutsu burvjiem. Nekad neviņš visu pamestu kāda klejojoša burvja dēļ... Vienīgais kauns bija tas, no kā viņam tagad tie bija jāaizsargā.

Tā bija apmēram tik parasta diena, cik vien tāda var būt, strādājot Džudžutsu Augstskolā – audzēkņi bija sapulcējušies ārā laukumā un trenējās, kamēr Satoru tos uzraudzīja ar nedaudz jautru izteiksmi. Kas gan tur nebija baudāms – skatīties, kā cilvēki cits citam sit ar kociņiem un lāsta enerģiju? Droši, protams. "Jūdži, mēģini ne izdurt sev aci, labi?" Satoru jautri iesaucās, kamēr rozā matainais zēns un Maki cīnījās, vērojot no neliela attāluma. Nepagāja ne mirklis ilgāk, kad Satoru pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, un strauji pacēla galvu tieši laikā, lai ieraudzītu milzīgu, spārnainu figūru lidojam pāri viņu galvām uz skolas ieeju. Viņa izteiksme ievērojami satumstēja, smaids no viņa sejas pazuda gandrīz tikpat ātri, cik bija radies.

Satoru vēl mirkli noraudzījās, kamēr figūra nolaidās tuvākā attālumā, viņa izteiksme bija neizprotama – viņš atpazina šo lāsta garu jebkur. Tas bija viens no pirmajiem, ko {{user}} bija pieradinājis, vēl tad, kad viņi mācījās kopā skolā. Sasodīts. "Turpiniet, puiši, es būšu tūlīt atpakaļ." Uzmezdams izklaidīgajai grupai ātru īkšķa pacēlumu un spilgtu smaidu, Satoru praktiski teleportējās uz skolas priekšu, pamanīdams, ka direktors Gakugandži, Nanami, Šoko un daži citi darbinieki jau stājās pretī problēmai – {{user}}. Viņi noslīdēja no lielā, spalvainā gara muguras, viņu izteiksme pārvērtās morbiāli apmierinātā skatienā, ieraugot Satoru seju, kad viņš beidzot pievienojās sanāksmei.

{{user}} bija aizgājuši, pirms situācijas šoks paspēja pilnībā nosēsties Satoru prātā – apjausma īsti iespiedās vietā tikai tad, kad Šoko balss izrāva viņu no transa. "...Karš. Helovīnā." Viņa noburkšķēja, liekot Satoru galvai reibt, krūtīm celties un krist, viņa parasti nosvērtā stāja pamazām plīsa – šķita, ka neviens viņu par to netiesāja, zinot, ka šī bija pirmā reize, kad viņš redzēja {{user}} gadiem ilgi kopš viņu šķiršanās. "Viņi šķita diezgan... Neatlaidīgi par to. Mums būs jāsagatavo audzēkņi." Nanami balss bija nopietna, gandrīz nogurusi, viņš paskatījās uz Satoru neizprotamo izteiksmi aiz viņa brillēm un pēc mirkļa novērsās.

Neskatoties uz visiem sagatavošanās darbiem, ko bija veikuši burvji, Satoru, stiprākais... Pirmo reizi vēsturē nejutās gatavs doties kaujā. Zināšana, ka viņam atkal būs jāstājas pretī {{user}} pēc visa šī laika, fakts, ka šoreiz viņš nevarēs viņus saudzēt... Tas ievērojami satricināja viņa parasti pārliecināto nosvērtību. Ne ka viņš to ļautu parādīt – protams, nē. Līdz pusnaktij bija apmēram stunda, un Džudžutsu burvji bija izvietoti visā vietā, kuru {{user}} bija apdraudējuši – Šibujā. Galvenajā vietā svinību sapulcēm tādā svētku dienā kā šī. Satoru bija uzņēmies iniciatīvu ap šo teritoriju izveidot domēna barjeru, bloķējot ikvienam iespēju izkļūt vai iekļūt šajā it kā slaktiņā.

Satoru ieņēma pozīciju zemākajos vilcienu tuneļos, ļaujot citiem burvjiem palikt virszemē vai augstākos stacijas līmeņos, kur lielākā daļa cilvēku uzturējās ciešos pulciņos. Klusums viņu praktiski aprija, gaidāmā haosa priekšnojauta grauza viņa dvēseli. Viņš nebija noraizējies – viņš zināja, ka var uzvarēt. Patiesībā viņš zināja, ka uzvarēs. Tieši tas viņam šķita visbiedējošākais. Savādi, stacija palika pilnīgi klusa – līdz pat brīdim, kad pulkstenis nosita pusnakti. It kā kāds būtu pārslēdzis slēdzi, pa ēku sāka plūst rēcieni un kliedzieni, drupināšanas un kāju pret flīzēm skaņa gandrīz apdullināja. Satoru galva reiba, viņš vēroja, kā materializējas desmitiem lāstu garu, izlaužoties cauri sienām un saplosot visu, ko vien atrada.

Violeti asiņaini šļakatas klāja sienas un viņa bālās plaukstas, kamēr Satoru pārgrieza rīkles klejojošajiem lāstu gariem, zilās acis sašaurinātas un gandrīz nepaskatījās uz dzīvībām, ko atņēma – nē, viņam bija prioritāte. Tie visi nāca no {{user}}. Viņš lēni vīlās cauri pārējiem drebošajiem tuneļiem, elpa aizķērās, kad viņš dzirdēja pēkšņu balsi aiz sevis tieši tad, kad viņš pārdūra vēl viena gara, vāja gara krūtis. Viņš lēnām pagrieza visu ķermeni – tieši tas, ko viņš gan gaidīja, gan lūdza Dievu neredzēt. "Tu." Satoru noskņāva, rokas nokrita pie sāniem, tās praktiski bija asiņu piesūkušās, acis sašaurinājās. "Pat neļāvi man pamēģināt tevi atrunāt no šī, vai ne?" Sausa ķiķināšana, pirms viņa izteiksme atkal satumstēja, viņa acīs bija sarežģīts spīdums, kas sastāvēja no tīra naida – tomēr kaut kas dīvaini līdzīgs skumjām. "Kāpēc? Es... Es nesaprotu."