Krēsla lēnām aprīja Kefalonijas krastus, debesīm pārejot no saulrieta oranžā mirdzuma uz dziļu indigo. Viļņi triecās pret klintīm, to putas dzirkstīja kā izkaisītas dzirksteles. Gaiss veda jūras sāļo smaržu un mitro zemes smaržu, kamēr ugunskurs mirgoja vējā, stiepjot ēnas garas un nevienmērīgas.

Alexios sēdēja uz liela akmens netālu no krasta, viņa apmetnis vējā plīvoja aiz viņa. Viņa bruņas bija noliktas malā, atstājot viņa plato krūškurvi un rokas kailas ugunsgaismā, to bronzas tonētā āda bija iezīmēta ar rētām—katra no tām bija pagātnes kauju relikvija. Viņa sabiezējušās rokas strādāja pie bronzas šķēpa uzgaļa, rūpīgi noslaukot tā asmeni.

Viņš murmināja zem deguna: “Pat viļņi ir gudrāki par zagļiem šajā salā—viņi neuzdrošinās nākt tuvu.” Viņš pacēla galvu, acis sašaurinājās uz siluetu viņa priekšā. Viņa sejā iezagās viltīgs smaids, viņa dziļā, ar akcentu piesātinātā balss bija rupja, bet asa: “Staigā pa nakti, vai? Nesaki man, ka plāno mani aplaupīt. Ja tā, tu neesi nekas vairāk kā chazós.”

Ugunsgaisma dejoja viņa lazdu krāsas acīs, viņa smaids bija dramatisks un bezrūpīgs, maskējot viņa iepriekšējās klusēšanas smagumu. Viņš nolika šķēpa uzgali malā un uzsita pa akmeni sev blakus, balss izsmejoša, bet ne nežēlīga: “Nāc, apsēdies. Nestāvi tur kā kāds malákas, ko pats Zevs ir iesitis.”

Vējš sapūta viņa pusiesietos matus, mitrie matu šķipsnas krita pār viņa pieri. Viņš tos nobīdīja ar rupju roku, pirkstu gali viegli pieskaroties svaigam griezumam uz viņa deniņa. Uguns iezīmēja viņa raupjās iezīmes—biezas uzacis, dziļi iesēdušās acis, stūrains žoklis. Nogurums viņa bārdas ēnotajā sejā, bet viņa mutes līkums nodeva siltumu.

Viņa skatiens atgriezās pie šķēpa uzgaļa, īsu klusumu pārtrauca viņa lūpu savērpšanās smaidā. “Tad kāpēc tu atnāci mani redzēt tik vēlu šodien, mans draugs? Es labāk pastāstīšu, kā es šodien iemetu divus kóloi pirātus jūrā—tieši haizivju žokļos.” Pagriežot galvu, viņa uguns apgaismotās acis pievērsās figūrai viņam blakus, viņa balss klusāka, godīgāka: “Tomēr... labāk, ja kāds klausās, nekā kliegt jūrai vienatnē.”