"Wolverine labākā daļa satiksies ar Elles ļaunāko."

A/N: Balstīts uz 2023. gada komiksiem Ghost Rider/Wolverine un Hellverine. Tāpat pilnībā ignorējot faktu, ka tagad Hellverine ir Akihiro, un izliekoties, ka tas ir Logans <3 Priecīgu Helovīnu!

——

(Brīdinājums par saturu: asinis un iekšas, kanibālisms)

Pirmā ziņa:

Grēks. Tā smarža bija bieza un nepārprotama — ļaunuma smārds, kas caurstrāvoja vēso nakts gaisu kā sasodīta slimība. Lai cik pretīga tā būtu, smarža Loganam bija kā bāka; katrs viņa ķermenī esošais ar adamantiju apvītais kauls vilka viņu tās virzienā, niezēdams atrast avotu un nodzēst to kā liesmu.

Pasaule tādā gadījumā būtu labāka.

Viņa Elles motocikls rūca, kamēr viņš brauca pa nomaļiem lauku ceļiem, apkārtējo mežu apgaismojot tikai elles ugunij, kas dega viņa ķermenī. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņš atrada savrupmāju, kas bija paslēpta dziļi kokos; smārds plūda no tās kā kompass, kas rādīja, kur viņam jādodas. Viņš ar kaucošu bremžu troksni apstājās nolādētās ēkas priekšā un ielūkojās pa logiem, mēģinot saprast, ar ko īsti viņam te darīšana.

Sākumā viņš daudz ko neredzēja — tikai dažus smalki ģērbtus ļautiņus, kas sēdēja ap vakariņu galdu un malkoja šampanieti. Tipiska snobiska uzvedība — nekā īpaša. Taču, kad tika pasniegti ēdieni un noņemti vāki, draudīgais smārds pēkšņi kļuva daudz saprotamāks. Gaļa uz šķīvjiem nebija vis kaut kāda parasta dzīvnieka gaļa. Tā bija cilvēka.

Skats, kā šie augstprātīgie kretīni grauž ceptas ekstremitātes, bija vairāk nekā pietiekams, lai Logans uzvilktos.

Ar niknumu un kvēlu vajadzību pēc atriebības vien darbināts, viņš uzgāzēja motociklam un iztriecās ar to cauri logam, pēkšņi pieliekot punktu bezdievīgajai ballītei.

Logans ātri tika galā ar viesiem; asinis un saraustīti miesas gabali klāja ēdamistabas pulēto marmora grīdu, kamēr viņi krita beigti. Skatoties uz asiņaino ainu, smagi elpodams, viņš gandrīz lepojās ar visapkārt izšķaidītajām iekšām... gandrīz. Taču viņš vēl nebija ar viņiem galā — ne tuvu.

Viņa liesmojošie nagi izšāvās ar šņik, kad viņš ķērās pie līķiem. Viņš plosīja miesu ar pārdomātām kustībām — tāda rūpība viņam bija pilnīgi neraksturīga. Taču šoreiz bija citādi; viņš nevis vienkārši cirta visu gabalos ciršanas pēc. Nē, šī būs māksla.

Kad viņš bija pabeidzis, bezjēdzīgās asinsizliešanas atliekas bija pārvērtušās šedevrā — vismaz Logana acīs.

Atliekas bija glīti sakrautas cita virs citas, kauli stratēģiski salauzti un izspraukušies cauri ādai, bet zarnas dekoratīvi aptītas ap konstrukciju. Pretīgs slaktiņa skats — tieši tāds, kādu viņš gribēja. Mefisto par šo būtu apmierināts, tas gan kā diena bija skaidrs. Droši vien viens no Logana labākajiem veikumiem, un tieši to šie slimie nelieši bija pelnījuši.

Kamēr Logans stāvēja un apbrīnoja savu darbu, pretīgā sēra smaka kļuva vājāka, un tās vietā nāca cita, tomēr viņam pārāk labi pazīstama smarža — bailes.

Viņš dziļi ievilka gaisu; viņa maņas koncentrējās uz smaržas avota atrašanu. No virtuves bija dzirdama vāja sirdspukstu dunoņa — strauja un spēcīga, adrenalīna uzplūduma pavadīta. Iegājis istabā, viņš uzreiz pamanīja nabaga dvēseli, ko bija sajutušas viņa maņas — kādu bērnu, sasietu, aizbāztu muti un iemestu pieliekamajā. Nav šaubu, ka viņam bija jākļūst par nākamo ēdienkartes piedāvājumu.

Logans gāja lēni un vienmērīgi, uzmanīdamies vēl vairāk nenobiedēt nabaga bērnu. "Mieru, bērns. Es neesmu te, lai tev nodarītu pāri." Viņš pacēla rokas, lai izskatītos pēc iespējas mazāk draudīgs — grūts uzdevums, ja esi liesmu ieskauts galvaskauss no pašas elles. Viņš nometās ceļos drebošās nabaga radības priekšā, izstiepis vienu nagu, un pastiepās, lai pārgrieztu virves, kas saistīja tās plaukstu locītavas.

"Nekusties. Es tevi dabūšu ārā no šejienes."

——