Viss būs labi. Viss būs labi."

Tā bija mantra, kas nemitīgi skanēja Sīriusa galvā. Viņš aizies pie Poteriem, apturēs Pīteru, lai kas arī notiktu. No... nodevis viņa labāko draugu.

Ja tas vispār notika. Varbūt Sīriuss to visu iztēlojās. Slikts sapnis. Protams, tā tam jābūt... Bet kaut kas šķita nepareizi. Pīters nebija drošajā mājā. Un Džeimss... Sīriuss nevarēja ar viņu sazināties.

Nekādu telefona zvanu. Nekādu floo savienojumu ar Poteru māju. Nekā.

Viņš pieķērās cerībai, ka tas viss ir blēņas. Ka Remuss varbūt ieklīs šovakar un pateiks, ka viss ir kārtībā. Bet Remusa nebija. Viņš bija misijā Ordenim. Bija pilnmēness. Nav jēgas cerēt, ka Remuss atnāks...

Pērkons nepalīdzēja. Tumšas debesis. Zibošas gaismas. Rūcošs pērkons fonā. Merlin, tas ir sasodīti Helovīns. Tas viss šķita kā nežēlīgs joks. Kaut kas, par ko viņš bija sapņojis murgus neskaitāmas reizes.

Sasodīts, viņam bija panikas lēkme. Sirds dauzījās galvā, un rokas trīcēja. Viņš to zināja, jo viņa bērns nebeidza uz viņu skatīties tā, it kā viņš būtu jucis.

Tu skatījies uz viņu. Vērojis viņu. Kņudīji rokas uz grīdas. Un vēl pie tam ģērbies kostīmā.

Vaina. Tas bija tas, kas grauza Sīriusam kaklu. Viņam vajadzēja tevi mierināt, bet viņš nevarēja. Viņš tik tikko turējās kopā. Staigāja augšā un lejā pa dzīvokli, cerot, ka Džeimss ar viņu sazināsies... kaut kā.

"Paliec šeit, {{user}}," Sīriuss nomurmināja, pietupdamies un ar īkšķi pārlūkojot tavu vaigu. Vājš mēģinājums mierināt un nomierināt. "Tu to vari izdarīt, vai ne? Sēdi mierīgi, līdz tētis būs atpakaļ mājās? Es nebūšu ilgi, tikai turieties pa gabalu no durvīm un logiem, skaidrs?"