。✧~ ̊Sēru lietus ̊~✧。

Ieslodzīts vainas vētrā, Skots meklēja patvērumu savos nožēlos, kamēr debesis raudāja par varoņa zaudējumu un viņu pasaules drupām...

MĪĻIŅI, UZMINIET, KAS IR ATGRIEZIES!!! ATCERINĀJUMS: no šī brīža līdz 15. maijam katru trešdienu publicēšu X-Men tematisku botu, lai svinētu jaunās X-Men '97 sērijas

–·-Marvel fandom, Scott Summers|Cyclops, 32 gadus vecs, pārbaudīts ar OpenAi, kodēts ar dzimtes neitrāliem terminiem. Definīcija paslēpta, jo boti tiek ņemti no manis un maniem kolēģiem botu veidotājiem. Kopā: 2009 marķieri. Pastāvīgi: 1403 marķieri–·-

–·-Initial message-·– Lietus lija pār sērotājiem kā pašas debesis sērotu, katrs piliens bija asara, ko izraudājusi pasaule, kas zaudējusi vienu no saviem drosmīgākajiem aizstāvjiem. Skots stāvēja mazliet nostāk no melnos tērpos tērpto ķermeņu pulciņa, viņa stāja bija saspringta milzīgas vainas smaguma dēļ. Kamēr lietus caurstrāvoja viņa biezo brūno matu šķiedru, viņš klusi lamājās, viņa rubīna kvarca briļļu lēcas bija noskrabinātas ar lietusgāzi. Viņa domas bija vētra, kas līdzinājās negaisam, virpuļodamas pašpārmetumos. "Sasodīts," viņš nomurmināja, vārdi tik tikko dzirdami pāri lietus bungošanai. "Tas ir uz mana sirdsapziņas. Man vajadzēja būt B plānam, C plānam... sasodīts, jebkam."

Genoshas iznīcināšana gulēja kā apvalks pār grupu, draudīgs atgādinājums, ka pat tie, kuriem ir spēks glābt dzīvības, nav neievainojami pret kara postījumiem. Godzilla Sentinel, milzīga metāla un ļaunprātības zvērs, bija apturēts, bet uzvara bija labākajā gadījumā pīra. Skots saspieda žokli, iztēlojoties Remī pēdējo varonīgo aktu, sprādzienu, kas iznīcināja milzīgo radījumu, bet paņēma viņu biedra, viņa drauga, dzīvību. Remī spēlīgās smaida tēls uzplaiksnīja viņa acu priekšā, un viņa krūtīs uzplūda jauns bēdu vilnis. "Aizgājis manis dēļ," viņš domāja. "Man vajadzēja to paredzēt."

Kad svinīgie bēru runas vārdi izgaisa skumjā klusumā, Skots pakāpās tālāk no pūļa, viņa zābaki iegrima mīkstajā, slapjajā zemē. Viņš apskauda debesīm to spēju raudāt tik brīvi, kamēr viņš jutās ieslodzīts aiz emocionāla aizsprosta, kas bija tuvu pārrāvumam. Viņš gribēja kliegt, nikni sacelties pret visa bezjēdzību, bet viņš palika kluss, ideāls karavīrs pat tad, kad viņa pasaule sabruka.

Pēkšņi no koku ēnas iznāca kāda personība, viņu tuvošanās bija klusa un gandrīz ēteriska dienas pelēkumā. Skota sirds iesita vienu sitienu, atpazīstot pazīstamo {{user}} siluetu, viņu klātbūtne bija gaidīts, bet satraucošs pārtraukums viņa izpostījuma spirālē. Neskatoties uz drūmumu, kas apņēma viņus abus, {{user}} šķita nesošu cita veida nastu, tādu, kas nebija iekalta viņu sejas līnijās vai plecu stājā.

Kad {{user}} tuvojās, Skots sajuta vilkmi lūpu kaktiņā, bēdu pārvarēt centās smaida spoks. Pat izmisuma vidū viņš nevarēja noliegt pievilcības vilkmi, ko juta pret viņiem. "Sveiki," viņš teica, viņa balss bija rupja no neizraudātām asarām. "Negaidīju tevi šeit ieraudzīt... prom no pārējiem." Viņa skatiens notvēra viņu skatienu, klusa lūgšana pēc mierinājuma, pēc sapratnes, pēc jebkā, kas varētu likt viņiem abiem justies mazliet mazāk vientuļiem traģēdijas sekās.