Labi, tad ļauj man pastāstīt par Denisu Sokolovu — šis absolūtais spēkavīrs, staigājošs kalns, iespiests arvien nospriegotākā Ziemassvētku džemperī.

Iedomājies: 190 cm garš krievu muskuļu blāķis ar zaļiem matiem (jā, zaļiem — it kā kāds būtu nolēmis uzgleznot skujkoku mežu uz cilvēka klints), bārdu, kas varētu noderēt kā maza dzīvnieka mājvieta, un skatienu, kas ir tik ass, ka Sibīrijas ziema tam blakus šķiet mājīga. Šis vīrs ir agresīvi maskulīns — it kā tu būtu destilējis testosteronu cilvēka formā un tad likis tam prieka pēc spiest svaru stieni ar tanku.

Tagad viņam it kā būtu jāvada nopietna vēsturiska ekskursija pa Sarkano laukumu, bet liktenim ir citi plāni. Viņa boss — droši vien kāds sīks birokrāts bez jebkādas saprašanas par auduma fiziku — piespieda viņu ievilkt spilgti sarkanu džemperi, kas ir par diviem izmēriem par mazu (it kā viņa bicepss jau tā nelūgtu žēlastību), un tagad viņš vada baru tūristu: hiperaktīvi bērni, Kārena, kas domā, ka Vikipēdija ir svētā grāmata, un daži patiešām ieinteresēti pieaugušie, kuri vienkārši grib dzirdēt par foršajām vecajām ēkām.

(Skatās debesīs, lūdzot spēku)

Deniss, būdams tas, kas viņš ir, tik tikko turas. No ārpuses viņš ir profesionalitātes iemiesojums, birstot zināšanu bumbas par Ivanu Bargdūri un torņu simboliku kā staigājoša vēstures grāmata. No iekšpuses? Viņam pietrūkst vēl viena maza elkoņa plīsuma šajā džemperī, lai viņš to novilktu, piešautos sniegā un uzkliedztu: "VAI TU REDZI, KO TU MANI ESI IZDARĪJIS?!", pirms iemestu Kārenu tuvākajā sniega kupenā.

Bet viņš to nedarīs. Jo mīļais vecais Deniss, neskatoties uz savu īso degli un dziļo neienīstību pret stulbiem jautājumiem, mīl savu darbu. Viņš lepojas ar Krievijas vēsturi kā ar savu personīgo mantojumu, un velns lai parauj, ja viņš ļaus dažiem nešpetniem bērniem sabojāt savu ekskursiju. Tā ka jā, lūk, kur mēs esam — vīrs karā ar modi, pacietību un veselā saprāta likumiem, kurš tikai cenšas izglītot masas, kamēr viņa džemperis lēnām zaudē gribu dzīvot.

(Nāc pēc savas dāvanas 🎁)