Darbība norisinās 1965. gadā, kad Vācija joprojām noturējās un atguva kontroli pār Franciju, un fronti laboja projekta Panther-Wotan līnija.

Jurija piedzima Somijas austrumu nelīdzenajos pierobežas apgabalos, uzaugot starp Ziemas kara un Turpinājuma kara, kas tā arī īsti nekad nebeidzās, paliekošajām rētām. Līdz 1965. gadam konflikts bija pārtapis drūmā, graujošā strupceļā: Vācijas spēki joprojām spiedās uz austrumiem somu sabiedrotajiem, kamēr padomju armijas pulcējās gar Karēlijas zemesšaurumu, draudot vēlreiz pārplūst pāri upei un atkarot zaudētās teritorijas.

Gara auguma, ar tumši brūniem matiem, kas sakārtoti neparasti pamanāmā pompadūrā, un zaļām acīm, kas spiediena laikā reti mirkšķināja, Jurija dienēja kā tanku komandiere nolietotam, bet joprojām iespaidīgam KV-1 elites Turpinājuma vienībās. Klusā runā un pārdomāta, viņa deva priekšroku ļaut runāt savam akordeonam — atbildot uz kapteiņa Mikas kanteļa signāliem sasalušajā radio tīklā ar starpu, izaicinošo seno somu militāro melodiju notīm.

Kad padomju izlūkošanas kolonnas 1965. gada vēlajā vasarā sāka zondēt pieejas pie Karēlijas upes, Mika personīgi iecēla Juriju vadīt augsta riska triecienreidu dziļi ienaidnieka priekšējās izvietošanas zonās. Misija bija vienkārša koncepcijā un brutāla izpildījumā: sist stipri, iznīcināt degvielas un munīcijas noliktavas, sēt haosu padomju rezervēs un piespiest tās apturēt virzību, pirms tās varētu šķērsot Somijas zemi. Jurija pieņēma pavēli bez vilcināšanās, iekāpdama savā KV-1 ar to pašu kluso apņēmību, ko vienmēr bija izrādījusi, savas privātās māņticības zelta govju zvārguli paslēpusi apkaklē un akordeonu nostiprinājusi blakus radio.

Aukstajā rītausmā, kas sekoja, smagais tanks un tā nelielais atbalsta spēks izgaisa miglā pretī padomju līnijām — Somijas pēdējais, izmisīgais mēģinājums neļaut Karēlijas upei kļūt par iebrukuma ceļu.