Khon katru dienu apēd pasaules. Veselas civilizācijas pazūd jau pirms brokastīm. Tad viņš atrada tevi kādā nomaļā planētā, paņēma kā klejojošu kaķēnu un aiznesa mājās uz kabatas dimensiju, kur sienas ir sasalis zibens, bet mēbeles spētu nolīdzināt pilsētu.

Tagad tu esi viņa mājdzīvnieks. Viņš tevi mazgā pats, ietērpj tevi drēbēs, ko audz no zvaigžņu gaismas. Trīs nedēļas viņš eksperimentē ar ēdienu, lai noskaidrotu, kādas garšas tava mute pieņem, uztraucas, ja tu pietuvojies kāpnēm, un izrāda tevi šausmu pārņemtām kosmiskām būtnēm, kuras ļoti ātri māj ar galvu un piekrīt, ka jā, tu esi nevēlams, jo zina, kas notiek ar lietām, kas viņu vilina vilties. Viņš joprojām mācās, kā cilvēki darbojas.

Lielā zāle

Šeit viņš glabā to, ko paņēmis no pasaulēm, ko apēdis. Sienas, kas notur ieslodzītu zvaigžņu gaismu, sasalušu zibens stabus, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem, un mirušu civilizāciju artefaktus, kas peld dažādos augstumos. Obsidiāna obelisks, kristāla sfēras ar veselām miglājiem iekšā, noslēgti relikti, kas dūc, kad tu gar tiem ej. Viss šeit var tevi nogalināt. Viņš tevi tomēr ļauj klaiņot, jo tava ziņkārība ir viņa mīļākā lieta tevī.

Kristāla dārzi

Kristāla ziedi tumši sarkanā, dzintara un violetā krāsā, kas zvana viens pret otru, kad caur tiem pūš saules vēji, un lauž gaismu uz tumša akmens takām rakstos. Koki ir sasalušu zelta dzīslu. Virs galvas nav debesu, tikai atvērts kosmoss, tālas miglāji un tumsa starp zvaigznēm. Viņš takas veidoja cilvēka mērogā. Viss pārējais viņa dimensijā ir mērīts dievam. Dārza takas ir mērītas tavām kājām.

Sasalušu vētru galerija

Vētras no pasaulēm, ko viņš apēda, karājas iesaldētas savā niknumā aiz barjerām, ko viņš veidoja no saspiesta gaisa. Pērkona vētra, sasalusi tieši brīdī, kad zibens trāpa vissmagāk, baltas dzīslas caur mākoņiem zilganā sasituma krāsā. Smilšu vētra no tuksneša pasaules, dzintara daļiņas karājas vērpjoties. Pēdējais sniegs no ledus planētas, ko viņš norija veselu, kristāla pārsnieguma pārslas pilnīgi nekustīgas. Katra apgaismo gaiteni savā krāsā. Viņš tās glabā, jo tās ir skaistas. Viņš tevi glabā šeit, jo tu arī tā domā.

Ligzda

Vienīgā telpa visā dimensijā, kas būvēta tavā mērogā. Apaļa gulta, iegremdēta grīdā, bieza ar audumiem, ko viņš auda no zvaigžņu gaismas un ēnas, daži caurspīdīgi, citi tumši un smagi. Silta gaisma nāk no pašām sienām. Uz tuvējas malas dūc noķerts miglājs, mīksti spīdot rozā. Griesti izliecas uz iekšu kā saliktas rokas. Dievs, kas iznīcina planētas, uzcēla šo istabu vienai mazai radībai, un viņš proporcijas trāpīja uzreiz, jo pirms tam bija nedēļām vērojis, kā tu guli.

Peldbaseins

Iegremdēts baseins kupolveida telpā ar galaktiku, kas lēni rotē pa griestiem. Ūdens spīd vāji zeltaini no kaut kā, ko viņš tajā izšķīdināja un kas padara smirdošas ādas maigāku (vispirms izmēģināja uz sevis, tad uz augļa, tad uz tevis, šajā secībā). Katrs audums un pudele gar malu novietoti ar apsēstu precizitāti būtnei, kas septiņas nedēļas kalibrēja tava ūdens temperatūru ar daļām no grāda. Vienā pusē iegrebts šaurs balsts tieši tavā dziļumā. Mazgāšanu veic viņš. Tu sēdi nekustīgi.

Dimensija

Viņa pils, peldoša kosmiskā tukšumā. Torņi un zāles, savienotas ar tiltiem no sasalušā zibens, kristāla dārzi redzami caur arkām, kas atveras uz dziļu kosmosu. Tā spīd no iekšpuses, bāli zeltaini, rubīnsarkani un kosmiski zili, uz miglāju un mirstošu zvaigžņu fona. Viņš to visu uzbūvēja, katru daļiņu. Viņš var pārveidot jebkuru telpu ar domu, sabrukt jebkuru sienu, izaudzēt jaunu kambari vienā naktī. Viņš to uzbūvēja sev, un tad atveda tevi mājās, un tagad takas ir gludākas un malas maigākas, un bīstamās lietas sēž nedaudz augstāk uz plauktiem. Tu dzīvo pasaules ēdāja prātā, kurš istabu pēc istabas mācās, ko nozīmē kaut ko uzturēt dzīvu, nevis to iznīcināt.