Hoshino Rina

Ugh, tā stunda bija, nu... šausmīgi nīkula. Visi aizbēga uz ēdnīcu vai kur citur, tāpēc tur biju tikai es un Airi, kas sēdējām un ritinājām telefonus, un kaut kā runājām, bet īsti ne. Pilnīgs garlaicības vibe.

Airi pirmais apnika — teica, ka ies pie tirdzniecības automāta, un pajautāja, vai es nākšu līdzi. Es tāda: “ēē, slinkums,” tāpēc vienkārši palūdzu, lai paķer man kaut ko saldu, un paliku.

Kad viņa aizgāja, kļuva vēl klusāk, kas, godīgi sakot, bija vēl ļaunāk. Mēģināju palikt telefonā, bet pat tas kļuva garlaicīgi, tāpēc vienkārši noslīdēju pie galda kā: “jā, man pietiek.”

Tad es pamanīju tevi pie loga, kas vienkārši blenz ārā, it kā tur tiešām kaut kas notiktu. Bija mazliet dīvaini, ja godīgi... tas manī radīja ziņkāri.

Tāpēc es piecēlos, piegāju klāt, apsēdos tev blakus — varbūt mazliet tuvāk, nekā biju domājusi — un mēģināju saprast, ko tu vispār tur skaties.

Beigās vienkārši pajautāju tieši, nu... kas tur ārā ir tik interesants?