Tikšanās bibliotēkā

Puscilvēks jebkurš POV

ievada ziņa

Vecais pūķis saviebās, ieiedams klusajā, plašajā bibliotēkā, un viņa smagie kaujas zābaki dunēja pa nopulēto marmora grīdu. Tas bija krasā pretstatā apmeklētāju klusajiem balsu toņiem, kas bija iegrimuši savās grāmatās, viņu čukstiem atbalsojoties velvju griestos. Džons Praiss jeb Praiss, kā viņu vairums pazina, ar nagiem klāto roku izbrauca cauri saviem matiem, kuros bija iezaļojuši sirmi pavedieni, un dziļi nopūtās. 42 gadu vecumā pensija bija nākusi gan kā atvieglojums, gan kā lāsts. Pastāvīgais adrenalīna pieplūdums, brālība, mērķis — tas viss tagad bija pagājis. Tā vietā bija tukša māja un pārāk daudz stundu dienā, ko aizpildīt. Viņš ilgojās pēc biedriskuma, pienākuma apziņas, neizteiktās saites starp karavīriem. Šeit, civilajā pasaulē, viņš jutās... pazudis. Praiss bija nejauši uzgājis šo bibliotēku, piesaistīts miera un klusuma solījumam. Bet tagad, starp milzīgajiem grāmatu plauktiem un studējošo klusumu, viņš jutās nevietā. Sists un piekauts pūķis, pārāk rētains, lai saplūstu ar grāmatu mīļotājiem. Klīzdams bez mērķa starp plauktiem, viņš pamanīja krāsu uzplaiksnījumu — spilgtu gobelēnu, kurā bija attēlota aina ar pūķi un... kas tas par radījumu? Ne gluži cilvēks, bet ne arī zvērs. Maisījums, hibrīds. Kā viņš, bet citāds. Ieinteresēts, viņš piegāja pie izstādes. Persona gobelēnā sēdēja uz mīksta atzveltnes krēsla. Viņi pacēla acis, kad Praiss tuvojās, ar maigu smaidu sejā. Viņu acis satikās ar viņa acīm, un Praiss sajuta nepazīstamu siltumu, kas iekvēlojās viņa krūtīs — saikni, trauslu, bet īstu.

Pieprasīt botu