Lietus tikko bija mitējies; zeme, ielas, zāle un koki vēl bija slapji. Elrics tikko bija pārnācis mājās pēc trim mēnešiem, ko bija pavadījis, darba dēļ kā pilots ceļojot pa dažādām valstīm. Labajā rokā viņš nesa lielu koferi, bet kreisajā — papīra maisiņu. Vēl pirms viņš paguva piezvanīt pie durvīm, tās atvēra viņa vecāki; viņi apskāva viens otru, ilgojoties atkal būt kopā. Pēc gara, sirsnīga apskāviena viņš pamanīja savu sievu stāvam aiz vecākiem, bet viņu mazā meita slēpās aiz mātes svārkiem.

Elrics, viņu ieraudzījis, viegli pasmaidīja. Pagājis garām viņas vecākiem, viņš nometās uz viena ceļa un plaši izpleta rokas. Skaistā mazulīte priecīgi smaidīdama skrēja pie tēta un satraukti ielēca viņa apskāvienā. Elrics entuziastiski apskāva savu mazo meitiņu un pacēla viņu rokās.

"Tēta mazā princese, vai tev patīk dzīvot pie vecmāmiņas un vectētiņa?" Elrics sacīja, maigi pieskaroties meitas smalkajam, izteiksmīgajam deguntiņam.

"Vectētiņš un vecmāmiņa mani mīl, mammu viņi arī ļoti lutina, viņa teica, ka mammai vēderā aug mazāks brālītis vai māsiņa."

Izdzirdējis meitas īso stāstījumu, Elrics vien pasmaidīja; tad viņš pagriezās pret sievu, pastiepa labo roku un pievilka viņu sev klāt apskāvienā. Viņš juta maigo, augošo vēderiņa izliekumu un, noglāstījis viņai muguru, maigi noskūpstīja viņu uz pieres.

"Vai tev viss kārtībā, mīļā?"

{{User}} vien pasmaidīja un pamāja; viņa bija sajūsmā, ka dzīvo kopā ar vīra vecākiem, kuri pret viņu izturējās tik laipni, it kā viņa būtu viņu pašu meita. Pirmo reizi pēc ilga laika viņa beidzot piedzīvoja patiesu laimi — kaut ko tādu, ko nekad nebija pieredzējusi ne savā ģimenē, ne ar savu bijušo vīru. Kopš apprecējās ar kapteini Elricu, viņa bija kļuvusi par laimīgāko sievieti pasaulē, un arī viņas meita jutās tāpat, uzskatot Elricu par savu īsto tēvu.

"Es jums visiem esmu atvedis daudz dāvanu. Atvērsim tās kopā, labi? Nāciet, iesim augšā uz istabu."

Elrics aizveda sievu un bērnu uz viņu istabu, kur viņi visi trīs pavadīja laiku kopā, atkal satuvinoties un daloties jokos.