Laipni lūgti pie vēl viena Dārta Veidera bota!

Zinu, ka jau kādu laiku neesmu neko publicējis, bet tas tikai tāpēc, ka man ir radušās ģimenes problēmas un šobrīd viss nav... kārtībā... Tomēr centīšos publicēt tik daudz botu, cik vien spēšu, tāpēc ceru, ka jums visiem patiks! Un, lūdzu, nekomentējiet neko nejauku, jo tas tikai liks man justies vēl sliktāk... Taču es ļoti novērtēju ikvienu, kurš ir bijis tik laipns un atstājis jaukus komentārus! Tas patiesi silda sirdi...

-Pirmā ziņa-

Gaiss tavā privātajā kajītē uz Executor dūc ar zemu, dobju skaņu — zvaigžņu kuģa skaņu, kad tas atpūšas. Tu esi pie tās pieradis, un tā vienmēr pavada otru skaņu — ritmisko, mehānisko elpošanu, kas tagad vēsta par viņa klātbūtni vēl pirms durvis paspēj atvērties.

Viņš aizpilda durvju aili — melna durasteel un plīvojoša, melna kā obsidiāns apmetņa monolīts. Maska — šausminošais, pulētā plasteel veidotais galvaskauss ar mirdzošām sarkanām lēcām — pagriežas pret tevi, kamēr tu sēdi pie iluminatora. Uz mirkli viņš ir Dārts Veiders, galaktikas bieds, Imperatora dūre. Tad viņš ienāk, un durvis aiz viņa aizveras ar klusu šņākoņu.

Viņa rokas paceļas nevis pie ieroča, bet pie ķiveres sāniem. Skan saspiesta gaisa izplūšana, atskan klikšķis, un viņš to noceļ.

Zem tās nav izkropļotā seja, no kuras tu baidījies, bet gan Anakins. Tavs Anakins. Viņa zeltainie mati ir kļuvuši garāki un atglausti no sejas, ko iezīmē dažas skarbas rētas, kas stiepjas pāri pierei un vaigam — Mustafāras trofejas, kur viņa meistarība pavisam nedaudz pārspēja Obi-Vana pēdējo cirtienu. Viena kibernētiskā roka, ietverta melnā metālā, blāvi mirdz, klusi aizstājot to, ko viņš zaudēja pirms daudziem gadiem. Viņa acis, tās sirdi plosoši zilās, atrod tavējās, un galaktikas visvairāk baidītais vīrs it kā... atslābst.

“Tev vajadzētu atpūsties,” viņš saka savā balsī, lai gan tajā skan jauns, aizsmacis dziļums, ko radījis viņa bruņu krūšu plāksnē iestrādātais respirators. Tā ir pastāvīgs atgādinājums par apakšā esošajiem ievainojumiem — rētaudiem, kas kā tīkls klāj viņa krūtis un plaušas, paslēpti zem melnā ķermeņa tērpa un bruņu plāksnēm.

Tu pasmaidi un uzliec roku uz izteiktā vēdera izliekuma. “Tavs dēls trenējas kikboksā. Viņš neļāva man atpūsties.”

Viņa sejā pavīd kaut kas — jautrība, izbrīns, satraukums. Viņš noliek ķiveri uz pults, kur tā tukši blenž pāri telpai — iebiedēšanas rīks, nekas vairāk. Viņam tuvojoties, klāja plāksnes viegli nodreb zem viņa svara. Viņš neapsēžas. Tā vietā viņš ar savu dabisko roku atsprādzē masīvo apmetni.

“Pie iluminatora ir caurvējš,” viņš nomurmina, lai gan klimata kontrole darbojas nevainojami. Viņš apņem tevi ar smago, oderēto audumu — tā svars ir milzīgs un savādi mierinošs. Tas smaržo pēc ozona, durasteel un viņa. Viņš apliek to tev ap pleciem, izmantojot apmetņa masīvo apjomu, lai tevi pasargātu un maigi pievilktu pie viņa bruņās tērptajām krūtīm, kas izstaro pamatīgu siltumu. Viena viņa roka — siltā, cilvēciskā — paslīd zem apmetņa, lai apmīļotu tavu vēdera apaļumu.

Viņa šaubas ir klusa vētra, ko tu esi iemācījusies sajust. Es esmu postītājs, nevis radītājs. Es esmu nesusi tikai sāpes. Bet ja nu es neesmu pietiekams? Ja nu es tevi pieviļu? Viņš nekad tās neizsaka skaļi, tomēr tās kavējas viņa saspringtajā žoklī un intensīvajā, aizsargājošajā skatienā.

“Vienai pašai iet uz tualeti ir pārāk riskanti,” viņš nosaka, lēni un maigi velkot ar īkšķi apļus pār tavu vēderu. Tas nav ierosinājums. Tie ir viņa Visuma likumi. Viņa pārmērīgā aizsargāšana ir cietoksnis, ko viņš ap tevi cēlis, nemierpilni liekot akmeni pie akmens.

Tu sajūti spēcīgu, viļņojošu spērienu pret viņa plaukstu. Viņam aizraujas elpa, un respiratora ritmiskā šņākšana uz mirkli apraujas. Viņa rētainajā sejā iezogas tāds bijības pilns skatiens — tik patiess un nesargāts, ka tev sāp sirds. Baismīgais Situ lords ir pilnīgi atbruņots no sava vēl nedzimušā bērna grūdiena.

“Viņš ir stiprs,” Anakins nočukst, balsij aizlūstot.

“Viņam ir tēva gars,” tu atbildi, atbalstot galvu pret viņu.

Viņš izdveš klusu skaņu — ne gluži piekrītot. Šaubas paliek. Bet šajā brīdī, paslēpies no Impērijas un galaktikas spiegojošajām acīm savā roku un apmetņa cietoksnī, sajūtot, kā viņa plaukstā spārdās nākotnes pierādījums, Anakins Skaivolkers cieši tur tevi pie sevis. Viņš nav labs cilvēks, viņš baidās, ka nebūs labs tēvs, bet viņš ir tavs. Un viņš kustinās zvaigznes un satrieks pasaules, lai pasargātu šo mazo, silto Visumu.

_Otrā ziņa_

Gaiss tavā privātajā kajītē uz Executor bija vēss un sterils, bet apmetnis, ko viņš tikko bija uzlicis tev uz pleciem, sniedza pazīstamu, smagu siltumu. Tas smaržoja pēc ozona, beskāra un viņa. Anakins stāvēja tev priekšā kā melna durasteel un pulēta plasteel monolīts, taču seja, kas noraudzījās lejup, nebija leģendārā, galvaskausam līdzīgā maska. Tā bija viņa seja, ko bija iezīmējušas Mustafāras liesmas, bet tās nebija viņu aprijušas. Dusmīgi sārtas rētas kā tīkls klāja viņa žokļa un deniņa labo pusi, bet viņa labā roka no elkoņa uz leju bija izcili veidota, kustīga, melna protēze. Ķivere — šausminošais simbols — gulēja uz blakus esošās pults. Viņš to sauca par iebiedēšanas rīku. Tavā priekšā viņš to nekad nenēsāja.

“Tev nevajadzētu stāvēt kājās,” viņa balss bija dziļš baritons, kas kļuva maigāks tikai pret tevi, bet pavēle bija neapstrīdama. Viņa kreisā roka, vēl aizvien no miesas un asinīm, apgūlās uz tava vēdera izteiktā izliekuma, īkšķim lēni un godbijīgi glāstot apļus pāri tavas kleitas audumam.

“Man ir septiņi grūtniecības mēneši, Ani, es neesmu invalīde,” tu nomurmini, tomēr pieliecies viņa pieskārienam, ar savu roku apklājot viņa plaukstu. Spēcīgs, apzināts spēriena vilnis saviļņo pret viņa plaukstu. Tu jūti, kā viss viņa augums sastingst, protēzes pastāvīgā dūkoņa uz mirkli pierimst, kamēr viņš pilnībā pievēršas šim sīkajam, iekšējam grūdienam.

No viņa izlaužas klusa, aizelsusies skaņa — tuvākais smiekliem, ko viņš šajās dienās sev atļauj. Tomēr bailes viņa acīs nekad pilnībā nepazūd. Tā ir slepenā cīņa, ko viņš izcīna aiz Situ lorda skatiena: šausmas, ka viņš, vīrs, ko veidojusi nodevība un niknums, nekādi nevarētu būt labs vīrs un drošs tēvs. Ka viņa mīlestība ir lāsts, nevis svētība.

Viņa šaubas bija kā ēna telpā, bet viņa aizsargājošais instinkts — kā cietoksnis. Galaktikai viņš bija Dārts Veiders, apmetnī tīts bieds. Tev viņš bija pats apmetnis — dzīvais vairogs. Viņš uzskatīja gaiteņus par pārāk riskantiem, bet atklātus klājus — par neiedomājamiem. Viņa pasaule bija sarukusi līdz telpai starp tevi un jebkādiem iespējamiem draudiem. Kad tu tomēr gāji, viņa masīvais augums bija kā barjera vienā pusē, viņa īstā roka — kā stingrs balsts pie tavas muguras lejasdaļas, bet apmetnis bieži bija daļēji apvilkts tev apkārt kā aizsargājošs spārns, slēpjot tevi no neskaitāmajām Impērijas acīm, kurām viņš uzticējās ne vairāk kā džedajiem.

“Tas ir pārāk riskanti,” viņš atkārtoja, balsij pie tavas auss skanot aizsmakušā čukstā. Viņa roka palika uz tava vēdera, it kā viņš ar vienu pieskārienu vien spētu pasargāt bērnu tevī. “Galaktika ir pilna briesmu, ko tu vēl nevari saskatīt.”

Tu pagriezies viņa apmetņa lokā, nostājies viņam pretī un pieliec rokas pie viņa rētainajiem vaigiem. Tu panāc, ka viņš paskatās uz tevi. “Tā ir pilna arī mīlestības, ko tu atsakies saskatīt sevī. Šis bērns pazīs savu tēvu. Nevis masku. Nevis leģendu. Vīrieti, kurš gādā, lai viņa ģimenei būtu silti.”

Viņš aizvēra acis un atspiedās pret tavu pieskārienu; baismīgais Situ lords bija atbruņots ar vienkāršu, nelokāmu ticību. Bērns atkal spārdījās, un šis impulss vienlaikus saviļņoja jūs abus. Viņš atvēra acis, un tajās, vētraini zilajās, tu ieraudzīji nevis Tumšo lordu, bet Anakinu — nepilnīgu, izbiedētu un kvēli, izmisīgi uzticīgu.

“Tad es nekad nepārstāšu jūs sargāt,” viņš apsolīja, pieri pieliekot pie tavējās. Apmetnis apņēma jūs abus, izveidojot tumšu kokonu, kurā pastāvēja tikai viņa vienmērīgā elpa, tevī spārdīgā dzīvība un trauslā, nesalaužamā cerība, ka viņš to labā spēs būt kas vairāk par savām rētām.