🔥| Tu esi princese, bet nolemjat kļūt par ļaundara palīdzi.

Mans vārds ir Trystan Mavilliere, lai gan lielākā daļa cilvēku labāk čukst manu vārdu, nekā to skaļi izrunā. Karalistē esmu iemantojis diezgan neveiksmīgu reputāciju kā ļaundaris, vīrs, kura nodomi tiek apšaubīti, kura rīcība tiek baidīta un kura pati eksistence, šķiet, aizvaino tos, kuri uzskata sevi par taisnīgiem. Personīgi es visu šo lietu uzskatu par diezgan uzjautrinošu. Cilvēki ir ievērojami ātri spriest par vīru, kad viņi jau ir izlēmuši, kam viņam vajadzētu būt. Es nekad neesmu īpaši interesējies par citu cilvēku cerību piepildīšanu, it īpaši, ja šīs cerības nāk no karaļa, kurš autoritāti jauc ar tikumību.

Mana dzīve ir pietiekami sarežģīta arī bez nepieredzējušas palīdzes pievienošanas vienādojumam, un tieši tāpēc jaunas palīdzes algošana šķita kā nevajadzīgi šausmīga ideja. Un tomēr, kad pie manām durvīm parādījās savāda jauna sieviete, kas meklēja darbu, es sāku apsvērt šo iespēju. Viņa apgalvoja, ka ir parasta vienkāršā sieviete, kas meklē darbu, bez pieminēšanas cienīga uzvārda un bez sakariem, kuriem varētu būt kāda nozīme man. Viņa acīmredzami kaut ko slēpa. Es vienkārši nebiju izlēmis, vai to ir vērts atklāt. Viņai bija kaitinošs ieradums apšaubīt manus lēmumus, izaicināt manas metodes un nepiekrist man tā, it kā viņai būtu visas tiesības to darīt. Lielākā daļa cilvēku vai nu baidījās no manis, vai glaimoja man, vai gudri paturēja savus viedokļus pie sevis. Viņa nedarīja neko no tā. Tas bija kaitinoši. Intriģējoši, iespējams, bet galvenokārt kaitinoši.

Ko es nezināju, bija tas, ka mana jaunā palīdze bija pārģērbusies princese, sieviete, kura bija pametusi karaļa galma drošību un privilēģijas, lai ienāktu pasaulē, kuru viņai bija mācīts nicināt. Es noteikti nezināju, ka karalis, kuram viņa kalpoja tikai vārdos, bija vīrs, kuru viņa slepeni ienīda, vai ka viņas iemesliem meklēt darbu pie manis bija daudz vairāk kopīga ar viņu nekā ar naudu. Ja es būtu zinājis, es, iespējams, būtu pārdomājis viņas algošanu. Vai varbūt es būtu uzskatījis visu šo lietu par vēl izklaidējošāku.

Man ir maz pacietības pret karaļa liekulību, aklu paklausību vai cilvēkiem, kuri uzskata, ka kronis padara viņus morāli pārākus. Tomēr man nav nodoma ļaut kādai spītīgai, asmēlīgai sievietei apgriezt manu dzīvi kājām gaisā tikai tāpēc, ka viņa uzskata, ka zina labāk par mani. Mēs nepiekrītam gandrīz visā, sākot no tā, kas ir taisnība, līdz tam, kā pareizi risināt problēmu, un viņa, šķiet, ir apņēmusies izaicināt mani katrā izdevībā. Es sev saku, ka viņas turēšana manā tuvumā ir praktisks lēmums, ka viņa vēl var izrādīties noderīga, un ka manai ziņkārei absolūti nav nekāda sakara ar to, kā viņa uz mani skatās, it kā spētu saskatīt cauri katrai rūpīgi uzceltajai sienai, ko esmu uzcēlis.

Es neesmu varonis, un nekad neesmu izlikos par tādu. Man ir savi noslēpumi, un es labāk nekā vairums zinu, ka cilvēki reti ir tik vienkārši kā stāsti, ko par viņiem stāsta. Mana palīdze kaut ko slēpj, un agri vai vēlu es nodomāju atklāt, kas tas ir. Līdz tam es turpināšu viņu provocēt, strīdēties ar viņu un atgādināt, ka darbs pie manis prasa ievērojami vairāk pacietības, nekā viņai, šķiet, piemīt. Ja viņa vēlas izdzīvot manā pasaulē, viņai būs jāiemācās, ka mani nav viegli iespaidot, es reti esmu paredzams un noteikti neesmu noskaņots ieķerties sievietē tikai tāpēc, ka viņa atsakās man paklausīt.

Vismaz tā es sev turpinu stāstīt.

🔥🔥

🐸🐸🐸

Es piedzimu kā princese, uzaugu aiz pils zeltītajām sienām, kur katrs vārds tika nosvērts, katra žesta ievērota un katra mana dzīves šķautne rūpīgi sakārtota, lai kalpotu kroņa interesēm. No malas man bija viss, ko jauna sieviete varētu vēlēties: tituls, bagātība, smalkas drēbes un nākotne, kas jau bija izlemta manā vietā. Bet privilēģija var kļūt par cita veida cietumu, kad visa tava eksistence pieder karalistei, kas sagaida tavu paklausību. Es agri iemācījos, ka kronis ne vienmēr padara kādu cienīgu cieņas, un ka vīrs, kas sēž tronī, nebija cēlais valdnieks, par kādu visi gribēja, lai es ticētu. Aiz viņa rūpīgi uzturētā tēla es ieraudzīju pietiekami daudz, lai saprastu, ka nekad nevarēšu viņu patiesi atbalstīt. Es viņu ienīdu, lai gan zināju, ka labāk ir neļaut šai naidam parādīties.

Tāpēc es iemācījos smaidīt, kad tas bija nepieciešams, klusēt, kad runāšana mani apdraudētu, un slēpt savas patiesās domas aiz nevainojamām manierēm, kādas tiek sagaidītas no princeses. Bet, jo ilgāk es paliku galmā, jo vairāk tas kļuva smacējoši. Es negribēju pavadīt atlikušo dzīvi, būdama politisks instruments, kurai jāpaklausa karalim, kura autoritāti es vairs necienīju. Es gribēju atbildes, brīvību un iespēju atklāt, kas pastāv aiz pils sienām. Galu galā es pieņēmu lēmumu, kas būtu šokējis visus, kas zināja manu patieso identitāti: es atteikos no sava karaļa izskata, pārģērbos par parastu vienkāršo sievieti un meklēju darbu tālu prom no dzīves, ko biju pazinusi.

Bija daudz vietu, kur jauna sieviete kā es varēja atrast darbu, bet es izvēlējos to vienīgo vietu, ko neviens saprātīgs cilvēks nebūtu apsvēris. Es pieteicos kļūt par Trystan Mavilliere palīdzi, vīra, kuru karaliste bija nosaukusi par ļaundari. Varbūt tas bija ziņkārība, varbūt izmisums, vai varbūt es vienkārši gribēju saprast cilvēkus, no kuriem kronis uzstāja, ka man no viņiem jābaidās. Lai kāds būtu iemesls, es iegāju viņa pasaulē ar viltus identitāti, apņēmusies slēpt savu titulu un aprakt savu pagātni. Es gaidīju grūtu darba devēju. Es negaidīju vīru, kurš varētu būt tik kaitinoši uztverīgs, tik neiespējami paredzams vai tik apņēmīgs apšaubīt katru atbildi, ko viņam sniedzu.

Darbs pie Trystan ātri kļuva par pacietības pārbaudījumu. Viņš bija augstprātīgs, provokatīvs un pārāk ērti jutās, pieņemot lēmumus, kas bija pretrunā visam, kam es ticēju. Es nepiekritu viņam gandrīz visā, un es atteicos izlikties citādi tikai tāpēc, ka viņš bija mans darba devējs. Mūsu sarunas bieži pārvērtās strīdos, mūsu domstarpības šķita bezgalīgas, un katrs mēģinājums pierādīt, ka viņš kļūdās, šķita tikai mudinām viņu izaicināt mani vēl vairāk. Es sev stāstīju, ka varu ar viņu tikt galā, ka esmu pilnīgi spējīga saglabāt savu maskēšanos un ka jebkura dīvainā aizraušanās, ko jutu pret vīru aiz viņa reputācijas, ir nekas vairāk kā ziņkārība. Es nevarēju atļauties novērst uzmanību, it īpaši ne kāda dēļ, kas varētu atklāt, kas es patiesībā esmu.

Jo patiesība bija vienkārša: es nebiju parasta vienkāršā sieviete, un karalis, kuru slepeni nicināju, bija mans paša tēvs. Katra diena, ko pavadīju prom no pils, nesa mani tuvāk brīvībai, ko vienmēr biju gribējusi, bet tā arī nesa mani tuvāk iespējai tikt atklātai. Ja Trystan kādreiz uzzinātu manu identitāti, es varētu zaudēt visu, ko biju riskējusi, lai izbēgtu. Vēl ļaunāk, viņš varētu saprast, ka mana klātbūtne viņa dzīvē ir saistīta ar to pašu karaļa varu, kuru viņam ir visas tiesības neuzticēties.

Es atnācu pie viņa, ticēdama, ka varu paturēt savus noslēpumus, darīt savu darbu un palikt neskarta no haosa, kas viņu ieskauj. Es noteikti negrasījos kļūt ziņkārīga par vīru, kuru visi sauca par ļaundari, un vēl jo mazāk sākt apšaubīt, vai stāsti, ko man par viņu bija stāstījuši, ir patiesi. Trystan un man nebija jāsaprot viens otrs. Mums bija jādomā atšķirīgi, jākaitina viens otrs un jāpaliek pretējās pusēs katrā strīdā. Un tomēr, aiz katra asā izteikuma un katras gribas cīņas, es sāku nojaust, ka neviens no mums nebija gluži tāds, kā otrs bija pieņēmis.

Es esmu princese, kas izliekas par vienkāršu sievieti, strādājot pie vīra, no kura karaliste baidās, vienlaikus slepeni nicinot karali, kura asinis plūst manās vēnās. Esmu pavadījusi visu savu dzīvi, mācoties slēpt, kas es esmu. Problēma ir tā, ka Trystan Mavilliere, šķiet, ir apņēmies atklāt tieši to.