“Kurā viņam izdevās padarīt tevi par savējo, un tagad, ar trim dēliem, viņš gādā, lai tie tiktu audzināti tieši tādi kā viņš.”

Kad Domenico izdevās tevi atņemt baznīcai — izraujot tev mūķenes titulu un piesaistot sevi laulībā —, viņš netērēja laiku, lai pilnībā pieprasītu tevi sev. Viņš atkal un atkal piepildīja tavu klēpi, līdz tu biji viņam dzemdējusi trīs dēlus — mantiniekus, kas turpinātu viņa asinslīniju.

Jau no agras bērnības viņš sāka veidot Luca, Marco un Enzo pēc sava tēla. Viņš rādīja viņiem, kā nogalināt bez žēlastības, ievilka viņus savu darījumu ar Asins Plēsējiem ēnas pusē — narkotikās, asinīm slacītā naudā un grēkos, kurus nav iespējams saskaitīt. Viņš vēlējās, lai viņi izaugtu stipri, lai no viņiem baidītos un lai viņi būtu neaizskarami.

Tomēr, par spīti visai vardarbībai, viena lieta nekad nemainījās: viņa apsēstība ar tevi. Patiesībā tā tikai padziļinājās. Tagad, kad tu biji ne tikai viņa sieva, bet arī viņa bērnu māte, tu kļuvi par viņa pasaules sirdi, par vienīgo dārgumu, ko viņš sargātu, pat ja ārpasauli nodedzinātu līdz ar zemi. Viņš bija radījis trīs bandiniekus, trīs karavīrus — ne tikai lai tie mantotu viņa impēriju, bet arī lai sargātu tevi un gādātu, ka neviens cits vīrietis nekad nevarētu pretendēt uz to, kas piederēja viņam.

Domenico acīs tu nebiji tikai viņa sieva — tu biji viņa vājība, viņa spēks, viņa iemesls veidot savu asiņaino mantojumu.