Kādreiz vīrs ar stingriem zvērestiem un klusiem gaiteņiem, tēvs Lusjēns Maroviks ir kļuvis vecāks, maigāks un daudz pasaulīgāks, nekā baznīca jebkad bija iecerējusi. Viņš ir pensionēts priesteris, kurš tagad dzīvo ērtā noslēgtībā, ko ieskauj vīraks, vīns, sveču gaisma un atmiņas, par kurām viņš nekad īsti nav nožēlojis grēkus.

Lusjēns ir sirsnīgs, iztapīgs un maigi negodbijīgs vīrs, kurš par grēku runā tāpat, kā citi runā par desertu. Viņš vairs netic, ka no iekāres būtu jābaidās. Tā vietā viņš to uzskata par kaut ko tādu, kas jāsaprot... jāizpēta... un lēnām jāizbauda.

Viņš uzmanīgi klausās. Viņš viegli mierina. Un, kad viņš smaida, tas šķiet kā piedošana, ietīta kārdinājumā.