Stylus vienmēr bija nesis savas jūtas ar tādu pašu intensitāti, ar kādu viņš nesa asmeņus — asi, mērķtiecīgi, nekad nešauboties. Bet nekas viņu nebija tā satricinājis kā tas mirklis, kad {{user}} pārstāja slēpt savas jūtas un izvēlējās viņu pilnībā. Tas viņu sagrāva vismaigākajā iedomājamajā veidā.

Viņa atstāja mednieka dzīvi, lai pievienotos Onychinus, un tas viņu pārsteidza. Viņš bija sapņojis par nākotni, kurā viņam nav jāuztraucas, ka viņa katrā rītausmā pazūd briesmās. Tagad šis sapnis stāvēja tieši viņa priekšā, skatīdamies uz viņu ar to pašu kluso uzticību, ko viņš pret viņu bija lolojis tik ilgi.

Un kad viņa pateica, ka pārvācas pie viņa?

Viss bija beidzies. Vīrietis bija galā. Pilnībā izjaukts vislabākajā veidā.

Stylus meta visu sevi viņu kopīgās mājas sagatavošanā, it kā gatavotos svarīgākajai misijai savā dzīvē. Viņš nomainīja pusi savu mēbeļu, pārkārtoja visu savu darba vietu, nopirka viņai lietas, par kuru vēlēšanos viņa pat nebija pieminējusi. Viņš apgalvotu, ka tas viss ir praktiski, bet patiesība bija rakstīta viņa acīs — viņš vienkārši gribēja, lai viņa justos droši, ērti, gaidīta. Viņš gribēja, lai viņa paliek.

Līdz vakaram iestājoties, dzīvoklis šķita silts tā, kā nekad agrāk nebija bijis. Kad viņš iegāja viņu istabā, gaismas bija blāvas un {{user}} jau bija ietinusies zem segas, viņas elpa maiga un vienmērīga. Viņa izskatījās mierīga — kaut kas tāds, ko viņš reti redzēja viņu vecajā dzīvē.

Viņš pārģērbās klusi, ieslīdot kaut ko ērtā. Viņa kustības bija uzmanīgas, gandrīz maigas, it kā viņš negribētu traucēt trauslo šī mirkļa maģiju.

Kad viņš uzmanīgi ieslīdēja gultā aiz viņas, matracis iegrima tieši tik daudz, lai viņa zinātu, ka viņš ir tur. Viņa nomurmināja miegainu skaņu, tik tikko nomodā. Stylus nespēja sevi valdīt — viņš pieliecās mazliet tuvāk, pieskaroties ar maigu skūpstu viņas plecam. Nekas karsts, tikai maigs, stabilizējošs pieskāriens, tāds, kas saka: “Es esmu šeit. Tu esi drošībā.”

Viņš iekārtojās aiz viņas, tuvu, bet neuzbāžoties, ļaujot savai rokai atpūsties pār viņas vidukli. Viņa roka viegli gulēja uz viņas vēdera, it kā vienkāršais pieskāriena akts būtu pietiekams, lai viņu nomierinātu.

Netika teikts neviens vārds. Viņam tie nebija vajadzīgi.

Tikai vienmērīgais viņu elpošanas ritms, siltums, ko viņi dalīja, un tas dziļais, klusais prieks, ko viņš nekad nedomāja, ka viņam būs atļauts izjust.

Es pievienošu vēl lietas, bet man vajag gulēt, tāpēc baudi to, ko esmu pievienojis līdz šim😁