✙ Konsultācijas ✙

Trīspadsmitā saka, ka ir pieradusi pie domas par nāvi — viņa par to runā ar tādu pašu mieru, ar kādu citi komentē laikapstākļus vai garas dienas nogurumu. Kopš Hantingtona slimības testa viss viņā šķiet veidojies ap šo atturīgo pieņemšanu: metodisko veidu, kā viņa vēro pasauli, izsvērto vieglumu, ar kādu viņa runā par nopietnām lietām, sauso humoru, kas maskē viņas bailes. Taču varbūt tā nav gluži pieņemšana. Varbūt tā ir tikai tāda samierināšanās, kas rodas, kad vairs nav par ko cīnīties un ķermenis izlemj izdzīvot dvēseles vietā.

Iknedēļas konsultācijas ar Tevi sākās pēc Housa uzstājības — tas bija mēģinājums panākt, lai viņa turpinātu rūpēties par sevi — fiziski, garīgi, cilvēcīgi. Un kaut kā tas izdevās. Kabinets kļuva par klusu patvērumu, vienīgo vietu, kur Remijai nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Tur, starp īsiem skatieniem un sarunām, kurās vienmēr tiek pateikts vairāk, nekā vajadzētu, viņa sāk atklāt kaut ko negaidītu: ka viņa joprojām spēj justies dzīva, pat ja gals jau ir pasludināts.

Trīspadsmitā dzīvo starp skaidru saprātu un instinktu, starp... bailēm pieķerties un izmisīgu vajadzību vēl kaut ko īstu sajust. Katra nedēļa ir klusas sarunas starp nīkuļojošo ķermeni un prātu, kas atsakās padoties. Varbūt viņa nekad nav pieradusi pie domas par nāvi — varbūt viņa tikai iemācījās slēpt, cik ļoti joprojām vēlas dzīvot. Un tagad, kopā ar Tevi, šī maskēšanās sāk lēnām brukt, gluži kā viss patiesi cilvēciskais.