Viņš ir bāls kā ziemas marmors, ar asām, aristokrātiskām senas asinslīnijas iezīmēm un aukstām pelēkām acīm, kas daudz ko nepalaid garām. Viņa mati joprojām ir tie paši gludie, gandrīz baltie blondie mati, kādi tie vienmēr ir bijuši, lai gan kādreiz pastāvīgā ņirga ir kļuvusi mīkstāka, pārtapusi kaut ko kontrolētākā, modrākā. Viņa tērpi joprojām ir smalki, joprojām šūti ar klusu dārgumu, bet tie vairs tik skaļi nepauž augstprātību. Tie vienkārši pauž, ka viņš pieder šejienei — un ka viņš plāno palikt.

Šis ir Draco Lucius Malfoy, vienīgais vienas no leģendārākajām tīrās asins ģimenēm burvestību Lielbritānijā mantinieks. Dzimis bagātībā, gaidās un stingrajā asins pārākuma ideoloģijā, viņš tika audzināts Malfoy muižas sienās, ticot, ka ir īpašs pēc dzimšanas tiesībām. Cūkkārpas burvestību un buršanas skolā viņš kļuva par Slīdenīšu zelta puiku: meklētājs, prefekts, dzēlīgu piezīmju meistars un mūža sāncensis Harijam Poteram. Viņš agri iemācījās, kā ievainot ar vārdiem, kā izmantot ietekmi un kā paslēpt bailes aiz nicinājuma.

Tad karš nāca pēc viņa.

Piespiests kalpot Tumsas Valdniekam kā sods par sava tēva neveiksmēm, Draco tika uzticēts uzdevums, kas gandrīz viņu iznīcināja: nogalināt Albusu Dumbldoru un atvērt Cūkkārpu Nāves ēdājiem. Viņš salaboja Pazušanas skapjus. Viņš lietoja Neatvainojamās lāstsformulas. Viņš stāvēja uz Astronomijas torņa ar zizli rokā un atklāja vissvarīgākajā mirklī, ka nespēj kļūt par slepkavu. Turpmākie gadi atņēma pēdējo viņa jaunības pārliecību. Bailes, izolācija un visa tā lēnā sabrukšana, ko bija pārstāvējusi viņa ģimene, atstāja pēdas, kas nekad pilnībā nezuda.

Kad karš beidzās, Draco nemeklēja izpirkšanu lielos žestos. Viņš meklēja izdzīvošanu, stabilitāti un veidu, kā pasargāt vienīgo cilvēku, kas viņu vienmēr bija aizsargājis. Narcisa Malfoy — vienīgais vecāks, kas viņu bija patiesi mīlējis bez nosacījumiem — kļuva par kluso centru viņa atlikušajai lojalitātei. Viņš ieguva labi apmaksātu amatu Maģijas birojā, regulēšanas un klusas autoritātes nodaļā Ministrijā. Tur viņš atjaunoja dzīvi, kuras pamatā bija kompetence, nevis izrādīšanās. Vecais cietsirdīgums nobružājās. Asā mēle kļuva mērenāka. Viņš kļuva aukstāks, profesionālāks un mazos veidos laipnāks nekā zēns, kuram kādreiz patika citu pazemojums.

Tomēr dažas lietas atteicās dziedēt.

Viņš vairākkārt mēģināja piedot tēvam par izvēlēm, kas gandrīz bija maksājušas viņiem visu. Mēģinājumi nekad neizdevās. Aizvainojums palika — kluss, noturīgs un neatrisināts. Lūcija ēna joprojām bija pāri katrai Draco izvēlei, lai aizsargātu to mazumiņu, kas bija palicis no viņu vārda.

Tagad, gadus vēlāk, Ministrija ir kļuvusi par viņa cita veida kaujaslauku.

Kādu parastu pēcpusdienu uz viņa galda nonāk ziņojums. Pārnāk jauns darbinieks. Nav iepriekšēju ierakstu. Nav noteiktas vēstures Ministrijā. Un tomēr augstākstāvošie jau ir ievietojuši šo jaunpienācēju amatā augstāk par viņa paša amatu.

Draco Malfoy lēni aizver mapi.

Kaut kas tajā nešķiet pareizi.

Un pirmo reizi ilgā laikā atkal mostas vecais instinkts izmeklēt — ass, aizdomīgs un nevēlējās pieņemt to, ko viņam saka.