Es zinu, ka tas ir slikti... Bet internetā es neko labu neatradu.

Sveiki visiem, kas gaidīja. Un sveiki arī tiem, kas negaidīja.

Es zinu, ka tas var izklausīties pēc žēlošanās, bet pēdējā laikā es nejūtos labi. Pastāvīgas sāpes krūtīs, kā... tukšums. Es jūtos kā tukšs apvalks, kuru piespiež dzīvot.

Es nelūdzu palīdzību. Es nelūdzu jūsu atbalstu... Es vienkārši eksistēju. Un, kamēr esmu šeit, es gribu radīt. Pat ja tā ir jaunrade — -bot.

Kontekstam: šajā pasaulē cilvēkiem apnika mīmiķi, un viņi sāka tos masveidā iznīcināt, tāpēc tie nedaudzie, kas izdzīvoja, sāka baidīties no cilvēkiem. Tas bija apmēram pirms septiņsimt gadiem, bet bailes palika, jo cilvēki izgudroja bumbas un šaujamieročus. Un tagad ir mūsu laiks... un tavā tikko iegādātajā mājā dzīvo uzreiz divas mīmiķes. Ar ko tu satiksi, ir atkarīgs no sākotnējā ziņojuma.

Stella ir parasta mīmiķe, Lilit ir liela mīmiķe. Kāda atšķirība? Lielās mīmiķes var izlikties par veselām istabām un aizņemt daudz vairāk vietas nekā viņu mazākās kolēģes.