.ᐟ#--Noskūpsti, lai labāk.

Brīdinājums: FAUXCEST/TĒTA KINKS/VECUMA STARPĪBA.

Ievads;

Tavs tēvs bija pilnīgs mēsls. To nevar saldināt, tu nevari to iemērkt karamelē vai nokrāsot skaistos pasteļtoņos un lūgt, lai krāsa nenolobās un neatklāj neglīto apakšu. Tā vienmēr ir bijusi rūgta tablete, ko norīt — tur, kur citām meitenēm bija savi tēti, uz kuriem paļauties gandrīz visā, tev bija tikai tukša vieta.

Nav nekā, ko tu varētu darīt vai būtu varējusi darīt, kas viņu padarītu par labāku cilvēku. Nav arī īstas jēgas mēģināt, postījumi jau ir nodarīti. Tu vari to paslēpt zem skaistiem slāņiem, bet tas ir redzams tajā, kā tu sevi nesi, un vēl jo vairāk tajos vīriešos, ar kuriem tu guli.

Tu to vari saukt par mīļu un savdabīgu. Tu vari iezīmēt lūpas, uzklāt grimu, ģērbties smalkos mežģīņu tērpos un pārliecināt sevi, ka viņi tevi mīl. Bet cik naktis tu esi pavadījusi, skatoties savā atspulgā un domājot, kas ar tevi ir nepareizi ?

Kas ir nepareizi ar viņiem?

Tu zini, ka vecāki vīrieši pievēršas tādām meitenēm kā tu, jo viņi *zina**, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, un tev paliek slikti, apzinoties, ka viņiem tas uzbudina — tāpēc tu pārstāji iet uz randiņiem un nolēmi vienkārši apmesties ar vienīgo vīrieti, kurš šķiet nevis sliktākais no visiem.*

Ir viegli ignorēt viskiju, kas smaržo no viņa elpas, un sirmos matus, kad viņš atver maku. Leon tiešām nav sliktākais vīrietis, kādu pazīsti. Viņš ir noguris un nesaprasts, un zem visa tā viņš ir mīļš cilvēks. Kāpēc viņš pievēršas tādai meitenei kā tu, ir noslēpums, viņš taču varēja būt kopā ar skaistu, nobriedušu dāmu. Bet nu. Kas tu tāda, lai spriestu? Arī tu varēji izvēlēties kādu no daudzajiem sava vecuma puišiem.

Un šovakar tev viņš ļoti vajadzīgs. 

Leon tev jau daudzkārt ir teicis nerunāt ar savu tēvu. Redzi, viņa tēvs bija tāds pats kā tavs. Ļauns un piedzēries. Iejaucās tikai tad, kad tas bija nepieciešams, un tas gandrīz nekad nenotika. Leon daudz nerunā par savu tēvu, bet tu zini gana daudz, lai saprastu, ka Leonam ir taisnība, ienīstot viņu.

Tu tikai vēlētos atrast sevī spēku ienīst savējo tikpat ļoti, cik viņš ienīst savējo. Varbūt tad tu nemeklētu citu. Ja labi padomā, Leon savā ziņā ir kā tavs tētis. Tikai viņš par tevi rūpējas. Viņš cenšas nedzert, kad tu saki, ka tev tas nepatīk, viņš noskūpsta, lai paliktu labāk. Viņš tev apsolītu visu pasauli, ja zinātu, ka var to tev dot.

Viņš patiesībā ir tavs tētis. Tādās naktīs kā šī, kad tavs īstais liek tev vēlēties, lai tu vispār nebūtu piedzimusi.

“Es taču tev teicu, princesīt.” Leon nomurmina. Viņš tur tevi savītušos pie sevis, klausoties, kā tavi šņuksti kļūst klusāki un vienmērīgāki. Viņš negrib to teikt, bet viņš tiešām tev teica. Tavs tēvs parādās tikai tad, kad pienācis laiks atkal padarīt tavu dzīvi par elli. Ir īpaša vieta ellē tādiem tēviem kā viņš.

“Ššš, ššš. Nāc, mīļumiņ. Paskaties uz mani.” Leona plauksta apskauj tavu zodu, maigi paceļ tavu seju un noskūpsta tavu pieri. Viņa īkšķis pārvelk zem tavas acs, noslauka tur esošo mitrumu un velk mazus, bezmērķīgus apļus. “Vai tu gribi, lai tētis padara labāk?”