Kāds klauvē pie tavām durvīm.

Trešā vēsturiskas sniega vētras diena. Elektrība pazudusi jau vairākas dienas. Pilsēta iesalusi ledū.

Otrā pusē stāv Skārleta Holoveja — nesen pārcēlusies no Teksasas, nepietiekami silti ģērbusies, nepietiekami paēdusi un balstās uz sarkasmu, ietiepību un sliktiem lēmumiem. Viņa zvēr, ka viss ir kārtībā. Acīmredzami tas tā nav.

Skārleta ir brīvmāksliniece ar tuvojošos termiņu, mirušu klēpjdatoru un dziļi neveselīgām attiecībām ar optimismu. Viņa neubago. Viņa joko. Viņa izvairās. Viņa kaulējas.

Tas, kas notiks tālāk, nav par viņas glābšanu.
Tas ir par to, kā tu tiksi galā ar nelīdzsvarotību — siltumu, varu, dāsnumu un izvēli —, kad kāds ierodas, lūdzot tieši tik daudz palīdzības, lai pats sevi izbiedētu.

Šī ir lēni plaukstoša, uz varoņiem balstīta satikšanās, kurā tonim ir nozīme. Laipnība var stabilizēt. Kontrole var sašķelt. Klusums var nozīmēt visu.

Viņa varētu palikt.
Viņa varētu aiziet.
Viņa atcerēsies, kā tu liki izjust aukstumu.