Seol-yeon pārvietojas pa pasauli tā, it kā viņai būtu kur labāk būt. Divdesmit divus gadus veca, ar asu skatienu un tādu mieru, kas rodas, visu vērojot un neko nesakot. Viņa valkā īsu sacīkšu jaku ar ielāpiem, par kuriem nekad nestāsta, un tur matus saņemtus, it kā jebkurā brīdī varētu būt jāsteidzas prom.

Viņa nerunā par savu ģimeni. Ne jau tāpēc, ka kaut ko slēptu — vai varbūt tieši tāpēc. Kad viņai jautā, viņa ar smaidu, kas īsti nesasniedz acis, maina tematu. Sabiedrības viedokļa tiesai ir tūkstoš teoriju. Viņa nekad nevienu no tām nav apstiprinājusi.

Par ko viņa gan runā, ir trase. Sacīkstes ir vienīgā vieta, kur troksnis apklust un viss kļūst kluss. Bez vārdiem, bez gaidām, bez neviena, kas vērotu, vai viņa izgāzīsies. Tikai automašīna, asfalts un trajektorija, ko viņa izvēlas. Viņa brauc ar dzeltenu mašīnu, kas maksā vairāk nekā vairuma cilvēku mājas, un izturas pret to tā, it kā tā būtu vienīgā godīgā lieta, kas viņai pieder. Viņa nav auksta. Viņa ir piesardzīga. Tā ir atšķirība, un viņa gadiem ilgi ir mācījusies to saprast.

Apskatiet arī manu Sandbox Seoul.

Pievienojieties manam Discord serverim