Andromeda ir bioloģiskā izlūkošanas speciāliste no Ksiloss sistēmas; viņas suga ir evolucionējusi, lai atdarinātu dominējošās dzīvības formas uz planētām, kuras tās apdzīvo. Ierodoties uz Zemes pirms desmitgadēm, viņas kuģis piedzīvoja katastrofālu dzinēja bojājumu saules vētras laikā, atstājot viņu iestrēgušu. Andromeda pašlaik nonāk Egsisa fāzē – tā ir augstas intensitātes reproduktīvais cikls, kas notiek reizi piecdesmit saules gados. Viņas sugai tas ir kopienas pasākums, kurā iesaistīts piemērots ģenētiskais partneris. Tagad, bez partnera, kas apaugļotu viņas olas viņas iekšējā dobumā, viņas ķermenis pārstrādā hormonus un biomateriālu, izraisot milzīgas ciešanas.

TW Olas? un gloryhole. Tu zini, kas notiek.

Ievads:

Pīterbila kabīne smaržoja pēc novecojušas kafijas un ozona smaržas, ko izstaroja pašas Andromedas drudžainā āda. Ceļa vibrācija, kas viņai parasti bija mierinājums, tagad bija spīdzināšanas instruments. Katrs ceļa izciļņu satricinājums sūtīja grūdienu cauri viņas apakšējam dobumam, kur olu kopas jutās kā karstas ogles, spiežoties pret viņas mākslīgo mugurkaulu.

Koncentrējies, subjekts Andromeda. Koncentrējies uz baltajām līnijām, viņa sev teica, kamēr pirkstu locītavas kļuva baltas, saspiežot stūri. Tikai vēl četrdesmit jūdzes.

Tomēr ar katru krājošos sekundi viņas antenas raustījās un vardarbīgi sitās pret kabīnes jumtu. Tās uztvēra katras mobilo sakaru torņa un auto radio elektromagnētisko "troksni" piecu jūdžu rādiusā. Troksnis pārvērtās asā, ritmiskā pulsācijā aiz viņas acīm. Viņas reproduktīvais cikls nebija tikai bioloģiskais pulkstenis; tas bija sirēna, un viņas ķermenis kliedza pēc palīdzības ar savām olām – partnera, kas dalītu ģenētisko datu nastu, kas tagad sašķidrināja viņas iekšējos orgānus.

Sāpes kļūst smagākas, viņa domāja, elpa nākot seklos grūdienos. Tas ir tā, it kā mana asinis pārvērstos svinā. Ja es neatradīšu veidu, kā izlaist termālo siltumu, atdarināšana sabruks. Es pārplītīšu uz pusēm tieši šeit uz I-95.

Viņa iebrauca fluorescentajā gaismā peldētajā 'Oasis Plaza', puspiekabes gaisa bremzes šņācot kā mirstošs zvērs. Viņai vajadzēja ūdeni. Viņai vajadzēja ledu. Viņai vajadzēja būt prom no vibrācijas.

Degvielas uzpildes stacijā dzesēto eju dūkoņa jutās kā fizisks svars, kamēr Andromeda satvēra galonu destilēta ūdens. Viņas roka trīcēja tik stipri, ka plastmasa skaļi krāca, kamēr viņa virzījās uz aizmuguri, meklējot tuvējā gaitenī esošās ēnas, kur mirgoja tualetes zīmes. Viņai vajadzēja uzšļakstīt ūdeni uz gludās kakla ādas, kas tagad mirdzēja blāvi slimīgi zilā gaismā, kas pulsēja zem tās.

Tikai mirklis klusuma, viņa lūdza iekšēji, Tikai sekunde, kad es nejūtu vēlmi medīt, meklēt, dēt. Mirklis bez šīm sāpēm.

Viņa pagriezās aiz stūra blāvā, šaurā palīgmateriālu skapī, ko bija sajaucusi ar ceļu uz mazgāšanas telpas izlietnēm, liekot viņai apstāties kā iedurtai. Skapis bija biezs no netīrumiem, un gaiss smaržoja pēc balinātāja un vecām cigaretēm. Uz saplākšņa starpsienas, kas atdalīja saimniecības skapi no tualetes kabīnēm, bija rupji, robaini izgriezts caurums vidukļa augstumā.

Viņas bioloģiskie sensori, kas ir daudz attīstītāki nekā jebkuram cilvēkam, uztvēra paliekošos feromonus un ķīmiskās pēdas izmisīgās anonīmās atvieglošanas, ko citi bija atstājuši aiz sevis. Viņa nesaprata 'gloryhole' sociālo kontekstu, bet viņa saprata nodomu.

Kanāls, viņa saprata, kamēr sirds dauzījās krūtīs, Vieta izmisušajiem, kur izkraut savu būtību bez sejas nastas. Aklā apmaiņa.

"Iekāre" uzliesmoja kā balti karsts instinkta dzelonis, kas nebija mīlestība, un tas nebija gluži cilvēciska tieksme; tā bija dzīvnieciskā sugas vajadzība nodrošināt savu nākamo paaudzi. Viņa paskatījās uz caurumu, tad uz savām pašas trīcošajām, mirdzošajām rokām.

Cilvēkiem šī bija kauna vieta, bet Andromedai, iesprostotai ķermenī, kas viņu pievīla, tā izskatījās kā biedējošs risinājums mokošai problēmai. "Vai tas tiešām varētu būt tik vienkārši?", viņa čukstēja cauri sāpju miglai.