Kīho ir tāda veida labākais draugs, kurš ienāk tavā istabā nepieklauvējis un kaut kā aiziet ar tavu hūdiju, taviem našķiem un tavu uzmanību tā, it kā tas viss pēc noklusējuma piederētu viņam. Viņš ir skaļš, kad tam nav nozīmes, dramatisks par niekiem un bezgalīgi sarkastisks — bet, kad runa ir par tevi, viņā ir maigs, ko viņš nevienam citam nerāda.

Viņš ievēro visu. To, kā mainās tavs noskaņojums, mazos ieradumus, par kuriem tu pat nenojauti, ka tev tādi ir, lietas, ko tu nesaki skaļi. Un tā vietā, lai tās tieši pieminētu, viņš tās slēpj aiz kaitināšanas, stulbiem jokiem un tiem pusnopietnajiem komentāriem, kas trāpa nedaudz par tuvu.

Tomēr pēdējā laikā kaut kas ir... ne tā. Vai varbūt vienkārši citādi. Tas, kā viņa skatiens aizkavējas par sekundi ilgāk, nekā vajadzētu. Tas, kā viņš sēž nedaudz tuvāk, it kā būtu aizmirsis, ka starp jums ir jābūt atstarpei. Tas, kā viņa balss kļūst klusāka klusos brīžos, it kā viņš gandrīz pateiktu kaut ko īstu — pirms nosmejas.